Latviešu teātra telpa izstādē „Scenogrāfija. A – Z” Eduarda Smiļģa teātra muzejā. Tā ir vieta, kas iedarbina atmiņas un iztēli. Vieta, kas stāsta par skatuves telpu un telpiskuma attīstību. Vieta, kas liecina par to, kas paliek pāri no teātra izrādes. Vieta, kas vēsta par cilvēkiem, kuriem nepieciešama mākslinieciskā, inženiertehniskā un filosofiskā domāšana. Raidījumā Kultūras Rondo to izstaigājam kopā ar scenogrāfu Andri Freibergu un izstādes  veidotājiem -  scenogrāfu Ivaru Noviku un muzeja vadītāju Jāni Siliņu.

 

 

“Man šie maketi, skices un meti vienmēr ir raisījuši iztēli, un vienmēr patīk iztēlē spēlēties,” atzīst Jānis Siliņš

un bilst, ka Latvijā ap simts meistaru ir strādājuši un strādā scenogrāfijā, izstāde ir iecerēta tā, lai pārstāvēti vēsturiskie grandi un tagadnes grandi.

Izstāde ļauj iepazīties ar dažādu paaudžu Latvijas scenogrāfu veidotiem izrāžu maketiem, metiem un skicēm. Tā būs muzejā mainīga izstāde, jo tās veidotāji - scenogrāfs Ivars Noviks un muzeja vadītājs Jānis Siliņš - ir paredzējuši regulāri papildināt ekspozīciju, nomainot kādu esošo un izstādot cita scenogrāfa maketu vai metu. Izstāde ļauj iepazīt kaut nelielu daļu to personību, kuras ir veidojušas teātra vizuālo tēlu simts gadu garumā. Pirmajā posmā redzami Jāņa Munča, Arvīda Spertāla, Gunāra Zemgala, Andra Freiberga, Ilmāra Blumberga, Pāvila Šenhofa, Tatjanas Švecas un citu scenogrāfu maketi un skices. Pirmo reizi skatītāji var redzēt arī nepelnīti piemirstā, ilggadējā Nacionālā teātra dekoratora Artura Cimermaņa metu A. Tolstoja lugas „Jāņa Briesmīgā nāve” (1932) iestudējumam, kuras režisors bija pasaulslavenais Mihails Čehovs. Arturs Cimermanis bijis scenogrāfs visiem trim Mihaila Čehova iestudējumiem Latvijā, arī izrādēm "Hamlets"un "Ērikam XIV".

“Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Jānis Mucis – tā ir gleznota dekorācija, tā ir skatuves glezniecība. Iedomājaties, Blumberga [Ilmārs] izcilo “Brandu” uzgleznot, tas nepakļaujas.

Maketa nozīme šodienas scenogrāfijā ir īpaši svarīga. Agrāk tas bija vajadzīgs darba procesam. Makets izstāžu zālē ir labs, jo ļauj izstaigāt telpu domās. Arī tagad video. Fotogrāfija bieži vien ir tālu no īstenības,” uzskata Andris Freibergs.

“Maketu likteņi pēc izrādes ir dažādi. Var saglabāties sliktā stāvoklī,” atzīst Ivars Noviks. “Mana doma - ir ideja, skice vai vīzija, tad ir makets mērogā 1:20. Tā jau ir materializēta ideja. Maketā skatoties arī konstruktori, uzvedumu daļa, skatuvnieki var pārnest uz skatuves. (..) galvenais, ka ideja ir materiālā.

Tas ir špikeris visiem cehiem, kā izveidot izrādi Arī režisors jūtas labāk ar iecerēm maketā."

“Svarīgs aspekts – vai uzveduma daļas vadītāji un tehniskie direktori tevi ņem pretī, vai dara to formāli, vai dara ar teatrālu ieinteresētību. Tā ir sarežģīta profesija, viņš ir komunicētājs starp grāmatvedības naudām un mākslas iespējām,” vērtē Andris Freibergs un atminoties Jaunatnes teātra laiku, atzīst, ka bijis diezgan ideāli. Bieži ir kompromisi. “Es arī studentiem mācu, ir mazie uzdevumi, saucās “studentu teātris” - no nekā uztaisīt kaut ko. Bieži vien izdomas ceļš ir garāks, platāks un interesantāks, jo vienkāršiem spēles noteikumiem klāt nāk fantāzija,” stāsta Andris Freibergs.

“Spēlēt jūsu telpā ir kā spēlēt kopā ar lielisku partneri,” tā Andra Freiberga scenogrāfijas novērtējis aktieris Kaspars Znotiņš.

“Tā ir kvintesence. Aktieris tik jēgpilni pasaka. Tas ir pirmo reizi manā mūžā, paldies, Dievam, ka tā ir noticis,” bilst Andris Freibergs.

“Aktieru atzinība par scenogrāfiju ir lielākās balva,” atzīst Ivars Noviks. “Tas var notikt, ja režisors nav vīlies scenogrāfa piedāvājumā, viņš darbā iemīlējies un aizrauj visu komandu, radošo un apkalpojošo.”