Tuvojas Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija, kas notiks 7.martā. Līdz balvas pasniegšanai iepazīstinām ar nominantiem un šajā raidījumā Kultūras Rondo plašāk par kategoriju „Gada uzvedums”. Šai balvai izvirzīti trīs uzvedumi: Ērika Ešenvalda opera „Iemūrētie”, kora opera „NeoArctic” un Šarla Guno opera „Fausts”. Ieklausāmies mūzikas kritiķa Armanda Znotiņa un uzvedumu veidotāju domās.

 

GADA UZVEDUMS

* Ērika Ešenvalda opera "Iemūrētie" Latvijas Nacionālajā operā; libreta autore - Inese Zandere, diriģents - Māris Sirmais, režisore - Laura Groza-Ķibere (rīkotājs - Latvijas Nacionālā opera un balets, pirmizrāde 19. maijā);

* Kora opera "Neoarctic" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī; komponisti - Krists Auznieks un Endijs Stots, Hotel Pro Forma un Latvijas Radio kora grupa, diriģents - Kaspars Putniņš, režisore - Kirstena Dēlholma (rīkotājs - Hotel Pro Forma un Latvijas Radio koris, pirmizrāde 26. augustā);

* Šarla Guno opera "Fausts" Latvijas Nacionālajā operā; diriģents - Tadeušs Voicehovskis, režisors - Aiks Karapetjans (rīkotājs - Latvijas Nacionālā opera un balets, pirmizrāde 30. septembrī).

 

Armands Znotiņš norāda, ka negrib nevienu nominantu izcelt pār par citu, jo katrā savas kvalitātes.

"Kora opera "Neoarctic" vērtīgi parāda, cik dažāda var būt laikmetīgā opera, ka ir svarīga vairāku mākslu multimediāla sintēze un ka mūsdienu operā nebūt nav obligāts priekšnosacījums solistu balsis, var iztikt ar nedaudz citādu balss iespēju izmantojumu," analizē Znotiņš.

""Iemūrētie" bija svarīgs uzvedums arī tāpēc, ka izraisīja gan mūziķu vidē, gan sabiedriski kulturālajā telpā kaismīgas diskusijas, kādai jābūt latviešu opera, kur tā jāvirzās un kādā stilā vajadzētu komponistiem skatīties uz saviem meklējumiem, lai būtu vislielākā pārliecība, ka tas būtu novatorisks un spilgts darbs, kas savu vērtību nezaudēs arī pēc vairākiem gadiem," skaidro kritiķis.

""Iemūrēti" parāda, kas ir komponista spēcīgās puses un kas ir palicis  nedaudz bālāk. Opera parāda, ka autoram ir izcila profesionalitāte strādājot ar kori, viņš spēj izvērst idejas lielā partitūrā. Trūkums – orķestra skaņu raksts mazāk interesants.  Par stilu un estētiku rodas jautājums, vai tas ir nozīmīgākais un vērtīgākais, ko komponists var sniegt, vai tomēr neatkārto savu radošo stilu un neignorē laikmetīgākas un dziļākas muzikālās mākslas iespējas," uzskata Znotiņš.

"No inscenējuma viedokļa „Fausts” , iespējams, bija pats veiksmīgākais pēc „Seviljas bārddziņa”, ko veica Aiks Karapetjans Latvijas Nacionālajā operā. Prieks redzēt, ka režisors atkal atgriezies. iestudējums ir liela veiksme viņa radošajā darbībā un paraugs tam, kā vajag veikt operas inscenējumus, īpaši tik klasiskā repertuārā kā Guno „Fausts”. Kopā ar radošo komandu režisors parādīja metafiziskas dimensijas. Izrādi bija aizraujoši skatīties, tur bija lieliskas idejas, kas spoži iedzīvinātas," vērtē Znotiņš.