Letonikas VII kongresa Literatūrzinātnes nozares konference notika 1. novembrī. Literatūrzinātnes pētnieki pievērsušies 20.gadsimta literārajam procesam no jauniem teorētiskiem skatpunktiem, kā arī latviešu literatūras senākajam posmam un kanona pārskatīšanai. Viena no sēdēm apvienoja referātus, kuros skarta trimdas tēma gan rakstnieku biogrāfijās, vēstulēs, gan atmiņās. 

Noslēdzoties valsts pētījumu programmai “Letonika”, katrs literatūras pētnieks pārstāvēja tēmu, pie kuras strādājis. Literatūrzinātniece Gundega Grīnuma šajā reizē uzstājās ar referātu “Lozanna Aspazijas un Raiņa paralēlajās biogrāfijās”, savukārt literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe vēstīja par Kārļa Skalbes dzīves pēdējiem astoņiem mēnešiem un viņas referāta tēma bija “Kārļa Skalbes bēgļa ceļš uz Zviedriju: no individuāla pārdzīvojuma līdz kolektīvām atmiņām.” Atklājot rakstnieka ceļu no bēgļu gaitu sākuma “Saulrietos”, nakšņošanu Brīvdabas muzeja Zemgales sētā un ceļu uz Gotlandi bēgļu laivā līdz aiziešanai mūžībā. Savukārt Ieva E.Kalniņa referātā atklāja „Neiepazītā Veronika Strēlerte: bērnības atmiņu tēlojumi”.

“Izvēlējos nelielu fragmentu, lai pastāstītu par viņas bērnības atmiņām, kas praktiski nezināmas, bet interesantas, kuras var izmantot rakstot viņas biogrāfiju, jo citu arhīva materiālu nav,” Ieva Kalniņa atklāj, kāpēc Veronikas Strēlertes bērnības atmiņas šeit Latvijā lasītājam nav zināmas. “Viņai bija iecere uzrakstīt atmiņu grāmatu, bet tas nerealizējās. Veronika Strēlerte nebija čakla rakstītāja, bet ir publicējusi bērnības atmiņu tēlojumus un tie ir palikuši trimdas presē.” (..)

“Meitene ir vientulīga, viņa ir jaunākais bērns piecu bērnu ģimenē, bet ar māsām un brāļiem ir liela gadu starpība. Tādēļ aug vientuļa. Ir ļoti zinātkāra, visu grib izzināt pati. Daudz apšauba no tā, kas pastāv pieaugušo dzīvē. Saduroties tam, kā viņa ir izdomājusi, ar to, kā pieņemts, uzdzirkstī konflikti un viņa arī gūst dzīves mācību. Tēlojumos ir arī pārrāvumi laikā,” raksturo Ieva Kalniņa.

Veronika Strēlerte nav didaktiska, apliecina pētniece.

“Viņai piemīt smalka ironija, prot satuvināt augsto un zemo sfēru, satuvināt to, kā iztēlojusies, ar to, kā ir patiesībā, un uz šīm robežšķautnēm arī rodas ironija un zināms komisms, kas ļauj paraudzīties nedaudz attālināti,” skaidro Ieva Kalniņa.

Ieva Kalniņa atklāj, ka top grāmata par Veronikas Strēlertes dzīvi un daiļradi. Savukārt literatūras un teātra pētnieks Viktors Hausmanis iedziļinājies Anšlava Eglīša vēstulēs, viņa pētāmā tēma ir „Radošās personības atspulgs Anšlava Eglīša vēstulēs”.

“Man tuva ir ne tikai literatūra, bet arī teātris. Interesanti, cik ļoti Anšlavu Eglīti interesēja teātris. Rakstniecība, romāni, bet viņš gribēja rakstīt arī lugas, ne tikai rakstīt lugas, bet tieši teātris interesēja,” atklāj Viktors Hausmanis.

Dzīvojot Vācija, Anšlavs Eglītis rakstījis, ka viņš ir “izkāmējies pēc teātra”, kad dzīvo vientuļā ciematā un saskarsmes nav, gribējās kontaktus ar cilvēkiem. Tad paliek vēstule, norāda Viktors Hausmanis. Anšlavs Eglītis sarakstījās un sūtīja savu lugu eksemplārus režisoram Osvaldam Uršteinam, kurš arī atradās trimdā.

“Viņi sarakstījās, bet ASV tikai vienu reizi tikušies. Te atkal vēstuļu nozīme. (..) Uršteinu uzlūkoja par savu skolotāju un uzskatīja, ka lāga nemāk lugas rakstīt. Pēc padoma vienmēr nāca pie Uršteina un pieteica “Manu nelugu jeb vājo gabaliņu izlasi, bet nevienam nedod lasīt”,” atklāj Viktors Hausmanis.

“Anšlava pasaule ir interesanta, nekad viņš nav licies vīzdegunīgs un lielīgs. Viņš arī man rakstīja vēstules vienmēr ar cieņu un ļoti sirsnīgi,” turpina pētnieks.

Anšlava Eglīša trimdas vēstules iznāks biezā grāmatā gada beigās, ar Viktora Hausmaņa komentāriem un ievadu. To izdošanu atbalsta kāds Anšlava Eglīša paziņa Amerikā.