13. janvārī Parīzē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) atklāja pirmo laikmetīgās mākslas cikla “Pārnēsājamās ainavas” izstādi, kas pievēršas trimdas mākslas procesu izpētei. Izstādē piedalās Latvijas un ārvalstu mākslinieki. Par laikmetīgās mākslas cikla “Pārnēsājamās ainavas” izstādēm un Laikmetīgā mākslas centra pētījumu par trimdas mākslu Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar māksliniekiem Ievu Balodi un Andreju Strokinu un Laikmetīgā mākslas centra direktori Solvitu Kresi.

"Cikla “Pārnēsājamās ainavas” ietvaros pētām trimdas personības, kas mazāk zināmas Latvijas vidē, radoši cilvēki – rakstinieki, dzejnieki, dejotāji. Esam fokusējušies uz vairākām pasaules vietām – Parīze, Berlīne, Ņujorka un Gotlande, arī Monreāla. Tās ir vairāk kā salas, kuras kopīgā izstādē varēs skatīt pavasarī izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzejā,” stāsta Solvita Krese.

Latvijas valsts simtgades programmas izstāde izgaismo līdz šim vēsturē nenovērtētu neparastu Latvijas trimdas 20. gadsimta personību – dejotāju un publicisti Aiju Bertrāni. Viņa kopā ar vīru - amerikāņu dejotāju un mākslinieku Raimondu Dunkanu (slavenās dejotājas Izadoras Dunkanes brāli), no 1920. līdz 1970. gadiem Parīzē vadīja alternatīvas izglītības telpu un komūnu “Akademia”. Sapludinot kopā kapitālisma kritikā sakņotas idejas, vēlmi ikdienā izdzīvot Seno Grieķiju un Latvijai raksturīgo “dabisko” dzīvesveidu, Akadēmijā varēja apgūt dejas, mākslas un amatniecības kursus, tai bija sava galerija un izdevniecība un tur notika teātra un dejas iestudējumi. “Akademia” bija 20. gadsimta Parīzē ne tikai mākslinieciski un ideoloģiski jauns strāvojums, bet arī saikne ar Latvijas trimdas kopienu Parīzē - uz brīdi tās ēkā pat norisinājās Latvijas vēstniecības rīkotie pasākumi. Akadēmijai bija pamanāma, taču neviennozīmīga loma Parīzes mākslas ekosistēmā.

Izstāde “Akademia: Performing Life” ir par vēstures rakstīšanu, saaužot kopā faktus, pieņēmumus, atmiņas, interpretācijas un - pats svarīgākais – mūsdienu mākslinieku balsis. Latvijas un citu valstu mākslinieki savos darbos tiecas atklāt idejas, ko iemieso Akadēmija un Aijas Bertrānes dzīvesstāsts: alternatīvas esošajai izglītības sistēmai, kolektīvās utopijas, dažādas radošuma izpausmes un saikni starp mākslu un amatniecību. Tāpat izstāde vedina pārdomāt tādu komūnu kā Akadēmija pretrunīgos aspektus – piemēram, tās līdera personības kultu, kuru nekritiski atbalsta virkne sekotāju.

Ieva Balode atklāj, ka viņu, iepazīstoties ar izpētes materiālu par Akadēmiju un Aiju Bertrāni, uzrunājusi viņu aizraušanās ar telpu, kur apvienojās dažādi mākslinieki, kur paši gatavo apgērbus un ēdienu, amats iesaistīst un ir sava filozofiskā nostāja Arī pati iesaistījusies alternatīvās kultūras komūnu – analogā kino komūna.

“Darbs auga kā kolāža,” stāsta ieva Balode, kura veidojusi filmu, kas filmēta uz analogās kino filmas. 

Savukārt Andrejs Strokins ir strādājis ar foto arhīvu. “Nonācu līdz tam, ka jātaisa paralēlā dzīve, ieskats, kas notika Latvijā laikā, kad Parīzē bija "Akadēmija", ar atsaucēm uz helēnismu, mitoloģiju, kā tas savijas kopā ar latviešu kultūru, amatniecību," min Andrejs Strokins. Veidojot kolāžu un mērķtiecīgi meklējot sakarības, viņš izmantojis fotogrāfijas, kas atrastas antikvariātos.

Izstādi “Pārnēsājamās ainavas”, kurā visas projekta sadaļas satiksies, Latvijas Nacionālās mākslas muzejā tiks atklās 27. aprīlī.