Madlienā mākslinieks Kārlis Hūns nav bijis aizmirsts nekad. Vienmēr bijuši kādi interesenti, kas materiālus vākuši, bet tas vienmēr bijis saistīts ar kādu jubileju. Šajā gadījumā brīnišķīgākais ir tas, ka fonds „O divi” un Viesturs Lazdiņš nākuši pie atziņas, ka tam jābūt kaut kam regulām, raidījumā Kultūras Rondo madlieniešu vēlmi izveidot māksliniekam veltītu muzeju uzteic mākslas zinātniece Edvarda Šmite.

Slavenā madlienieša, gleznotāja Kārļa Hūna piemiņu kopj viņa novadnieki. Mākslinieks 185. gadadienā atklāta viņa gleznu reprodukciju pastāvīgā ekspozīcija un uzsākts projekts pie Hūna muzeja izveides.

"Lai bērni, kas Madlienā izaug, lai zina savus izcilos novadniekus, var būt viņa piemērs rosina censties kaut ko sasniegt… Hūna gadījumā tas ir brīnišķīga pieredze, ka bērni var paskatīties uz viņa darbiem, ko var izdarīt ar zīmuli, ar akvareļa otiņu," turpina Šmite

Ogres novada attīstības fonda “O divi” priekšsēdētājs Viesturs Lazdiņš atklāj, ka šobrīd Hūna darbu ekspozīciju veido kopumā 33 darbi - septiņas eļļas gleznas, pārējie akvareļi un zīmējumi. Reprodukcijas veidotas, lai tās būtu maksimāli tuvas oriģināliem. Šmite atzīst, ka reprodukcijas ir labā kvalitātē un autentiskuma iespaids maksimāls.

Šobrīd reprodukciju izstādi var aplūkot Madlienas kultūras namā, kur arī noskatīta telpa, kura pēc neliela remonta arī būs Hūna telpa. Lazdiņš izsaka cerību, ka uz Latvijas simtgadi šo telpu varētu sakārtot. Bet runājot par pašu ieceri, Lazdiņš atklāj, ka viņam nav bijis svešs mākslinieka Kārļa Hūna vārds, bet tikai pirms kāda laika, kad strādājis kā Madlienas kultūras nama vadītājs un apzinājis izcilākos novada ļaudis, kam tuvojas kāda apaļa jubileja, atklājis, ka Hūns ir madlienietis. Tad arī radusies ideja veidot mākslinieka darbu reprodukciju izstādi un ar laiku muzeju.

Šobrīd jau tipogrāfijā ir nodota Edvardas Šmites grāmata par gleznotāju. Pilnībā mākslinieka atstātais mantojums nav apzināts, jo viņa darbi ir daudzās valstīs.

„Tā ir likumsakarīga, kad kaut kur parādās kāda izstāde, grāmata vai publikācija, noteikti kaut kas parādīsies. Es pat nebrīnīšos, ka tepat Latvijā kāds teiks, vai, dieviņ, arī man kaut kas bija,” vērtē Šmite.

Viņa arī stāsta, ka 20. gadsimta 50. gados Latvijas Nacionālās mākslas muzeja (toreiz PSR Valsts latviešu un krievu mākslas muzeja) direktors Artūrs Eglītis veltījis daudz pūļu, lai iespēju robežās no Krievijas muzejiem saņemtu Hūna darbus. Šobrīd muzeja kolekcijā ir ap 50 Hūna akvareļdarbu un arī vairāki eļļas darbi.

 

„Iespējams, ka kaut kur mājās pie sienas vai kādā vecā albumā ir neliels zīmējums, maza akvareļu lapiņa. Hūns daudz strādājis, daudz aizgājis muzeju kolekcijās, daudz pārdevis un dāvinājis lielākus mazākus darbiņus. Kad bija 50. gados bija izstāde, bija vairāki darbi no privātkolekcijām, par kuriem mūsdienās nezinām, kur tie palikuši,” stāsta Šmite.

 

Kārlis Jēkabs Vilhelms Hūns dzimis 1831.gada 13. novembrī Madlienas skolotāja, ērģelnieka un ķestera Kārļa Frīdriha Hūna ģimenē.

No 1852. līdz 1862. gadam K.Hūns studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā. Par diplomdarbu – gleznu ''Sofija Vitauta meita Vasilija Tumšā kāzās'' 1861. gadā mākslinieks saņēma Lielo Zelta medaļu un sešu gadu stipendiju studijām ārzemēs. Par 1867. gadā radīto gleznu ''Itāliete'' viņam piešķirts profesora grāds. Par 1868. gadā Parīzes Salonā izstādīto gleznu ''Bērtuļa nakts priekšvakarā'' K.Hūnam piešķirts akadēmiķa grāds.

1875. gadā Krapes baznīcai gleznota altārglezna ''Kristus Ģetzemanes dārzā''. K. Hūns piedalījās Sanktpēterburgas Ķeizariskās akadēmijas Satversmes izstrādāšanā, strādāja tur kā mācību spēks un bija arī Mākslas ceļojošo izstāžu sabiedrības biedrs. Par K. Hūna ieguldījumu šajā jomā 1876. gada 2. augustā Krievijas Senāts paaugstināja viņu par 7. pakāpes Galma padomnieku (pielīdzināms pulkvežleitnanta pakāpei mūsdienās).

Dižais mākslinieks ir atstājis pasaules līmeņa šedevrus. Viņa gleznas atrodas Luvrā, Tretjakova galerijā Maskavā, Ņujorkas Metropolitēnā, Taškentas, Kauņas, Rīgas  Mākslas muzejos, arī citviet Krievijā un pasaulē. Tās grezno privātās kolekcijas.

K. Hūns tēlojis ne tikai latviskās ainavas un cilvēkus. Viņš tēlojis arī krievus un tatārus, francūžus un itāliešus, bet ar savu latvisko mēra un krāsu sajūtu. Tā izaug no viņa jūtām, intelekta, tikuma, zināšanām, pieredzes, no vides, no debesīm.

Mākslinieks mira no tuberkulozes 1877. gada janvārī Šveicē, Davosā, bet pēc viņa lūguma apglabāts Madlienā.