Māra Ķimele Valmieras drāmas teātra Apaļajā zālē iestudējusi izrādi „Emmijas laime”. Iestudējums tapis pēc Rainera Vernere Fasbindera „Bailes saēd dvēseli” scenārija motīviem. Izrādes darbība risinās mūsdienu Berlīnē, kurā saplūst visdažādāko tautību cilvēki. „Emmijas laime” nav stāsts par diviem mīlētājiem, uzsver režisore Māra Ķimele, un ar šo izrādi iezīmē arī savas bažas par Eiropas nākotni. Galvenajās lomās Inese Ramute un Jānis Znotiņš.

Režisore Māra Ķimele pēc astoņu gadu pārtraukuma ar izrādi „Emmijas laime” atgriežas Valmieras drāmas teātrī (iepriekšējais iestudējums šajā teātrī bija „Indrāni”).

„Tas nav stāsts par diviem mīlētājiem. Tas ir jocīgs stāsts, ka ir kaut kas spēcīgāks par materiālo ierobežotību, visām nosacītībām, laužņiem, ko mutē ieliek nesaprotamā dzīvē. Pilnīgi neizskaidrojama dzīve, kas mums notiek apkārt,” atklāj Māra Ķimele. „Mēs varam lamāt sliktos politiķus un zaglīgos ciniskos tirgoņus, bet līdz galam likumsakarības nevaram izprasts. Man tas liek domāt, ko varam darīt, jo es nevaru iet ielās ar plakātiem un tā cīnīties pret kaut ko. Es tam neticu. Neticu, ka var būt sociāls taisnīgums. Man šķiet, ka te ir tāda vieta, ka ir dzirnavas, kur visi tiek malti. Šī pasaule nav paredzēta laimīgai dzīvei. Paredzēta kam citam.”

Izrādes „Emmijas laime” darbība risinās mūsdienu Berlīnē, kurā kā Bābelē saplūst visdažādākās tautas, katra ar savām vēlmēm un ierašām. Režisore meklē atbildi arī uz jautājumu, vai laikā, kad zūd jebkādas  robežas, Eiropa tuvojas savai bojāejai vai tomēr jaunām iespējām?

„Eiropa, pirmkārt, ir radusies ārkārtīgi noziedzīgā ceļā, ir paverdzināti un noslepkavoti miljoniem cilvēku visos kontinentos, visās tautās un kultūrās bez izņēmuma. Eiropa ir izmantojusi visas pasaules resursu, sākot ar dabas bagātīgām līdz  cilvēkiem, loģiski, tas nāk atpakaļ. Mēs esam to godīgi nopelnījuši,” vērtē režisore.

„Otrs - Eiropas seja šobrīd ir vecas sievietes seja, tas ir vecs organisms. Kaut kādā ziņā tas ir deformējies un izdzīvojis sevi. Nezinu, vai Eiropai ir perspektīva un kāda ir tai perspektīva, jo tās vērtības, kas ir Eiropas vērtības - visa ģeniālā mūzika, māksla, cilvēka gara lidojums visaugstākajā līmenī - to patērē ārkārtīgi niecīgs procents Eiropas cilvēku. Literatūra, kam vairs ir vajadzīga šī ģeniālā literatūra.”

Sarunas laikā sāk skanēt izrādes mūzika, tā ir arābu mūzika.

„Jaunībā mani interesēja sufisms, izlasot Fasbindera scenāriju, saprotot, ka viņš ir berbers, mēģināju likt berberu mūziku vairāk. Nevis lai koķetētu, bet parādītu visu spektru. Sajūta par pasauli man ir sāpīga. Neloloju ilūzijas pārāk. Neskatoties uz to domāju, ka katrs individuāli var saglabāt veselo saprātu un apzināties, ka manā vietā neviens cits nevar rīkoties. Paļauties masu viedoklim un kustībai ir cilvēka necienīgi, tādēļ tēma man likās interesanta,” par izvēli iestudēt šo darbu bilst Ķimele.

Izrādes centrā ir Emmija, pavecāka sieviete, apkopēja, kura mīl un apprec Ali, gados jaunāku viesstrādnieku no Marokas. Apkārtējie ir neizpratnē par sievietes rīcību. Emmijas atveidotāja Inese Ramute ir gandarīta par tik atbildīgu lomu, jo sen tāda neesot bijusi. Aktrise gandrīz nenoiet no skatuves. Lai arī izrāde tapusi pēc Fasbindera filmas „Bailes saēd dvēseli” scenārija, tā  nav par pagājušā gadsimta 70. gadiem, jo šajā iestudējumā pazib arī  pēdējo laiku notikumi Ķelnē, Parīzē, Nicā.

Lai nenoskaņotu skatītāju tikai uz nopietnām un dziļām pārdomām par Eiropas nākotni, izrādē netrūkst arī jautru, atslodzi sniedzošu brīžu: te ir gan  horeogrāfes Lienes Mīļās veikums ar deju, gan scenogrāfa Reiņa Suhanova transformējamās telpas iekārtojums, Emīla Zilberta mūzikas noformējums. Arī video mākslinieka Gata Priednieka-Melnača un scenārija tulkotājas Anitas Uzulnieces veikums.

Jauno iestudējumu „Emmijas laime” Valmieras drāmas teātra Apaļajā zālē rāda 6., 10. un 13. decembrī.