Jaunajā Rīgas teātrī 24. maijā pirmizrādi piedzīvos Anatolija Marienhofa romāns „Ciniķi”. Skatuvei šo neparasto literāro darbu piemērojis režisors Vladislavs Nastavševs. Pirms 100 gadiem rakstītā darbā režisors saskata līdzību ar mūsdienām - nespēju just līdzi politiskiem un vēsturiskiem notikumiem. Jaunajā iestudējumā piedalās aktieri Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Jevgēnijs Isajevs, Āris Matesovičs, Liena Šmukste un Varis Piņķis. Iestudējuma scenogrāfe ir Monika Pormale. 

Anatolija Marienhofa romāna un izrādes darbība notiek Maskavā pirmajos gados pēc Oktobra revolūcijas. Šis ir stāsts par to, kas notiek ar aizejošā laika inteliģentiem.

“Man jau šķiet, ka mēs visi esam ciniķi. Ņemot vērā to, kas notiek apkārt, mēs jau neko nedarām, mēs peldam pa straumi. Nevarētu teikt, ka piedalāmies tajā, mēs ļaujamies tam notikt. Man no tā ir tāda bezspēka sajūta. Īsti nezinu, ko lai dara. Iekšējā trauksme ir ļoti liela. Nesaprotu, varbūt man tikai tā liekas. Varbūt man personīgi tā ir, bet visapkārt viss ir kārtībā. Brīžiem šķiet, ka visi izliekas, ka viss kārtībā. Īstenībā visiem iekšā ir tā panika,” uzskata režisors Vladislavs Nastavševs.

“Par to arī ir tā izrāde. Neskatoties uz to, ka notikumi, kas atainoti izrādē, notika pirms simts gadiem, kaut kā es personiski un sabiedriski spēju just tiem notikumiem līdzi un saskatīt likumsakarību ar mūsdienām.”

Izrādes tekstā dzirdami dokumentāli teksti, kas izskan caur radio. “Mēs arī esam tādi, kā ziņu upuri. No vienas puses gribam abstrahēties, jo neko labu ziņas nenes, bet gribot negribot eksistējam tajā laukā, ko tās ziņas sludina. Nekas cits neatliek, kā sadzīvot. Saproti, ka neko labu nenes, bet atteikties nevari,” paralēles ar mūsdienām skaidro Vladislavs Nastavševs.

Anatolijs Marienhovs bija viens no imažinisma virziena aizsācējiem krievu literatūrā. Tas uzskatāms par vienu no krievu avangarda literatūras virzieniem, kam raksturīga arī tīša provokācija, apzināti izaicinoša izturēšanās, amorālums un cinisms kā filozofiska sistēma.

“Tā ir eksperimentālā proza, viņa ir ļoti fragmentēta, tāpat kā mūsu dzīve. Liels izaicinājums bija tās visas lauskas savilkt kopā vienā vēstījumā un saprast, kas ar tiem cilvēkiem notiek.

Par to filozofiju runājot, jāpateicas Vilim Daudziņam, kurš lielā mērā nes šo vēstījumu. Tā ir viņa izrāde, viņš ir ne tikai talantīgs un harizmātisks aktieris, bet arī gudrs aktieris. Tas ir liels retums. (..) Vilis pats par sevi interesējas par vēsturi, par politiku Tā ir lielā laime strādāt ar Vili,” uzskata Vladislavs Nastavševs.

Aktieris Vilis Daudziņš par grūtāko uzskata, aizmukšanu no cita sava atveidotā intelektuāļa Fransuā, iestudējumā „Pakļaušanās” .

“Viņš patiešām ir iemīlējies tajā sievietē un netiek no tās kaislības vaļā. Beigās jau tā kaislība sāk viņu vajāt, viņš to nicina un necieš. Tajā pašā laikā viņš viņu bezgalīgi mīl. Tas ir kaut kas pavisam jauns, tāda kaislību upe izrādes garumā cinisma mērcē. Šausmīgākais tas, ka abi būdami intelektuāļi un gudri cilvēki neatļausies teikt “Es tevi mīlu”,” tā savu varoni izrādē “Ciniķi raksturo Vilis Daudziņš.

“Šīs spēles beigu beigās noved pie īstas nodevības, īstas vilšanās, īsta izmisuma. Paralēli tam ir lielie notikumi – boļševiku apvērsums. Liela daļa to patiešām darīja ideālu vārdā, patiešām domāja nevis par revolūciju Krievijā, bet par vispasaules revolūciju – nomainīt visu sistēmu uz visas planētas. Domāju, tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik daudz slavenu latviešu čekistu, kas bēdīgi beidza 1937-1938. gadā, bet viņi bija sākumā pie šī notikuma. Tas ir aizraujoši sagraut visu veco bez mazākajām mielēm un sirdsapziņas pārmetumiem. Tāpēc, ka tas ir jādara.

Šīs lielās pārvērtības notiek divu cilvēku mīlestības fonā. Marienhovs ir ārkārtīgi eleganti rakstījis, droši vien pats ciniķis būdams, bet viņš apraksta notikumus un fonu, kurā viņi ir. Un trešo, ceturto reizi lasot tikai saprotam, ka tas ir kaut kas par attiecību stāvokli starp šiem cilvēkiem. Ne par velti tās ziņas, ne par velti tādas ziņas”