“Pirmais, kas par Māri jārunā, ka viņš patiesi vārda pilnīgākā nozīmē bija kultūras cilvēks, viņš dega par kultūru. Otrs tāds mūsu kultūras vēsturē bija Virza, un viņi tiešām ir līdzīgi,” sarunā raidījumā Kultūras Rondo atzīst Anda Kubuliņa.

“(..) Šī apsēstība ar kultūra izpaudās pēdējā darbā, ko kopā ar viņu strādāju. Tas bija Ojāra Vācieša gads. Bez Čaklā un Petera [Jāņa] enerģijas un sakariem, un spējas izsist šis kultūras gads nebūtu,” turpina Anda Kubuliņa.

Māris Čaklais (1940.–2003.) dzejā, atdzejā, esejās, vēstulēs un kultūras telpā - izdots viņa Rakstu pirmais sējums. Saruna par dzejnieku un publicistu Māri Čaklo ar rakstu sakārtotāju Dzidru Vārdauni, redaktoru Jāni Ogu, literatūrzinātnieci Andu Kubuliņu un Māra Čaklā kursa biedru Andri Sproģi.

„es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani noticis…” ir viens no Māra Čaklā populārākajiem dzejoļiem. Iespējams, tāpēc, ka tas skan filmā „Elpojiet dziļi”, kur Imanta Kalniņa dziesmu dzied Pauls Butkēvičs. Māra Čaklā dzeja ir daudz iedvesmojusi komponistus. Un varbūt kāds teiks, ka populārāka ir „Lilioma dziesma” vai „Pilsētā , kurā piedzimst vējš”, vai „aprīļa pilieni” , vai „Dzeguzes balss”,vai „Viņi dejoja vienu vasaru”, vai ..”Saldus saule”… Un tomēr šodien, kad nesen iznācis Māra Čaklā Rakstu 1. sējums, Kultūras Rondo svarīgi bija sākt ar paša dzejnieka balsi.

 “Ja Māris būtu bijis vēl piecus gadus, šis tas literatūrā būtu daudz tālāk aizgājis,” jau vēlāk sarunā min Anda Kubuliņa.

Viņam bija neremdināma zinātkāre, viņam bija ārkārtīgi plašas intereses. Viņam bija dziļa un neuzforsēta sakņu sajuta – piederība savai zemei, vispirms savai Kurzemei, viņam ir ļoti daudz dzejoļu par Rīgu, atzīst Māra Čaklā laikabiedri.

“Ja Čaku saucam par Rīgas nomaļu dzejnieku, Čaklo noteikti var saukt par Vecrīgas dzejnieku,” atzīst Dzidra Vārdaune.

“Nāku gan ar savām atmiņām, jo gadu tūkstošu mijā bija prieks un laime strādāt ar Māri Čaklo kopā laikrakstā “Literatūra un Māksla Latvijā”, viņš atbildēja par literatūras un publicistikas nodaļu. Vienu no manām pirmajām grāmatas recenzijām viņš atteicās publicēt, nevis vienkārši pasakot, ka nav nekam derīga, bet precīzi un nesaudzīgi, bet ļoti iedziļinoties un argumentējot, norādot uz kļūdām,” atmiņās dalās Jānis Oga. “Nāku ar labu sajūtu, jo pēc vairāku gadu darba un dažādiem šķēršļiem Rakstu 1. sējums ir nācis klajā.

Mēs ceram, ka Rakstu izdošanas gaitā beidzot būs pieejami gandrīz visi arhīvi, kas saglabājušies, runājot arī par “maisiem”, bez kuriem nevar izprast un izgaismot dzīvi un darbošanos kultūrā kopš Otrā pasaules kara beigām.”

Literatūrzinātniece Dzidra Vārdaune Rakstu 1. sējumā apkopojusi dzejnieka dzīves agrīnā posma – bērnības, jaunības gadu, literārās darbības sākuma (1960–1973) darbus.

“Man būtu jāņem viss Māris Čaklais līdzi, man ir mīļākie krājumi un ne tik mīļi,” tā par to, ko saistībā ar Māri Čaklo paņemt līdzi uz raidījuma ierakstu, bilst Dzidra Vārdaune. “Pirmais mīļākais krājums ir “Kājām gājējs un mūžība”, ļoti augstu vērtēju “Sastrēgumstundu”. Tur izpaužas Māra nesamierinātība ar dzīves nejēdzībām un viņa slēptais dramatisms. “Sastrēgumstundā” tas sasniedz zināmu kulmināciju. (..) Krājums “Labrīt, Heraklīt” ļoti patīk – tas viskoncentrētāk izsaka Māra Čaklā laika tēlu, kas visā viņa dzejā ir dominējošais.

Savā dzejā netieši parādā, ka nevis cilvēks izvēlas laiku, kad dzīvot, bet laiks izvēlas cilvēku, un šajā laikā cilvēkam ir jānodzīvo dzīve ar godu, ar piepildītību, nevis pasīvi kā malā stāvētājam, bet harmonizējot pasauli. Māris pats arī būdams disharmonisks cilvēks izjūt to cilvēkos, viņš cenšas ar savu dzeju cilvēku un pasauli it kā harmonizē.”

“Sākumā ar ar izdevēju likās, ka grāmata būs plānāka. Vienojāmies, ka dzejas grāmatai vajadzētu būt vieglai, lai patīkami paņemt rokā, bet materiālu bija tik daudz...” atzīst Dzidra Vārdaune. “Viņš beidza reizē latviešu valodas un literatūras nodaļu un žurnālistus, tas arī nosaka, ka daudz raksta. Viņš raksta daudz un ātri.”

Andrim Sproģim līdzi ir gan Māra Čaklā pirmais veltījums viņam, gan arī savu īslaicīgo apliecību, kas 1964. gadā, beidzot augstskolu, aizstāja diplomu, un kurā rakstīts, ka ieguvis kvalifikāciju – filologs, literārais darbinieks. Tādu pašu saņēmis arī Māris Čaklais.

“Laiks ir sarežģīts. Bet viņam piemita spēja – ienāca, paskatījās, pārredzēja. Tas literātam svarīgi,” tā laiku, kad Māris Čaklais ienāca dzejā, raksturo Anda Kubuliņa. “Māris ieraudzīja to, ko vairums neredzēja, ka literatūrā visu laiku atkārto sevi un šai literatūrai impulsu deva Ojārs Vācietis. Viņš ieraudzīja, ka Vizma Belševica dod citu virzienu, tas viņam tuvāks, tā ir konkrētība un detaļa. Cilvēks dzīvo šeit un šobrīd, viņš kopā ar Belševicu pagrieza latviešu literatūru no Ojāra iestādītās trajektorijas citā. (..) Tas ir līdz galam neapjēgts Māra padarītais darbs. Viņu var saukt par talantīgu darbaholiķi vārda vislabākajā nozīmē."