„Šī ir viena no nedaudzām manām lugām, kuras iestudējumi populāri ārzemēs, bet to gandrīz nezina Lietuvā. Tāds paradokss. Lai gan pašlaik režisoram Koršunovam ir iecere nākamajā sezonā iestudēt šo darbu,” tā par sava darba „Tuvā pilsēta” iestudējumi Nacionālajā teātrī saka lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs.

Marjus Ivaškevičs ir lietuviešu dramaturgs, taču ne tikai, viņš ir arī prozaiķis, teātra un kino režisors. Viņa lugas iestudē daudzviet Eiropā. Latvijas teātros iestudētas Ivaškēviča lugas „Kaimiņi”, „Izraidītie” un tagad – Kirila Serebreņņikova režijā „Tuvā pilsēta”. Lai redzētu šo Nacionālā teātra izrādi, dramaturgs bija ieradies Rīgā. Sarunā Kultūras Rondo Ivaškevičs atklāj, ka šobrīd nefilmē, jo tas prasa pārāk daudz laika. "Teātris ir pati piemērotākā vieta un instruments, ja vēlos ātri reaģēt uz to, kas notiek pasaulē," vērtē Ivaškevičs.

„Kirils mani brīdināja, ka viņš ļoti baidās no manas ierašanās, ka man būšot šoks no tā, ko es ieraudzīšot. Tāds piesardzīgs braucu šurp, bet es ieraudzīju ļoti estētisku iestudējumu, lai arī par radikālām tēmām," turpina Ivaškevičs. „Pirmkārt, tas ir ar milzīgu fantāziju veidots darbs, otrkārt, ar tādu gaumes izjūtu. Un nav nekādu jēlību. Es pat nesapratu, kur tad ir tas šoks, ko viņš man solīja. Es esmu lugas autors un mani šokēt daudz grūtāk nekā skatītāju, kas nāk uz izrādi.

Kad es pirms 13 gadiem uzrakstīju šo lugu, manai sievai tā ļoti patika, bet viņa teica, ka tā esot pati melnākā mana luga. Un viņa joprojām tā uzskata. Arī citi, kas izlasīja lugu, teica, kādu laiku pēc tam nav gribējuši dzīvot, arī tā ir reakcija, jo tātad kaut ko cilvēkā aizskar, kaut kādas apslēptas lietas.”

Režisors Pēteris Krilovs jau 2008. gadā Nacionālajā teātrī izvēlējās iestudēt vienu no pirmajām popularitāti guvušajām Ivaškeviča lugām „Kaimiņš”. Šī luga atnesa dramaturgam popularitāti, tā ieguvusi galveno balvu Lietuvas jaunās drāmas festivālā 1998.gadā.

„Viņam visas lugas tā būvētas, ka kādu tēmu apspēlē no visiem viedokļiem. Viņš to kaimiņu padarīšanu apspēlēja no visiem viedokļiem, kāds mums ir priekšstats par kaimiņiem, kādi viņi mēdz būt, ko mēs domājam, kā viņi izpaužas, novedot līdz pat absurdam,” Ivaškeviču raksturo režisors Pēteris Krilovs.

Krilovs atzīst, ka bijis interesanti strādāt un atklāj, ka Ivaškevičs ir arī uzrakstījis romānu „Zaļie” pa mežabrāļiem Lietuvā, kuru pašā Lietuvā grūti pieņema.

"„Tuvā pilsētā” ir filozofiska, eksistenciāla drāma par to, kā cilvēki „salaiž savu dzīvi dēlī” no fantāzijas nabadzības, no neziņas, no mūslaikos ļoti izplatītas infantilas cilvēku dzīves veidošanas,” vērtē Krilovs. "Mūsdienu sabiedrība kultivē, lai cilvēki neko nezinātu ne par seksu, ne par filozofiju, ne dzīves jēgu, ne cilvēku satiksmi. Viņš metaforiskā ceļā to savās lugās atklāj."

Ivaškeviča luga „Izraidītie” tagad iestudēta Majakovska teātrī Maskavā.

„Bija nelielas bažas, ka krieviem tas ir kaut kas tāls un varbūt eksotisks. Taču izrādījās, ka tā tomēr nav. Skatītāji nāk, biļetes izpērk, arī atsauksmes labas. Iestudējums ir trāpījis, nez vai var teikt krievu, bet Maskavas skatītāja sirdī noteikti. Jo pati Maskava jau balstās uz iebraucējiem. Viņi visi ir imigranti. Pēc izrādes krievu cilvēki nāca klāt un stāstīja savus gadījumus, kuri bija ļoti līdzīgi izrādes varoņu stāstiem, par to, kā mēs sākām savu dzīvi šajā metropolē Maskavā,” par iestudējumu stāsta Ivaškevičs.

„Tagad mani ļoti interesē tas, kas notiek pasaulē. Un man par to gribas runāt, un varbūt ne tā tieši. Lugas, ko pašlaik rakstu un drīz pabeigšu, darbība norit nākotnē, pēc 100 gadiem, bet tā ļoti spēcīgi runā par mums, par šodienas rietumu pasauli, kuram izaicinājumu metis totalitārs režīms. Un kā mēs – liels mīlestības un tolerances kontinents – ar kādiem līdzekļiem spējam pretoties šim ļaunumam un tumsai,” par savu topošo darbu stāsta Ivaškevičs.

„Ir arī citas tēmas. Man ir ļoti interesanti vispirms sev atbildēt par cilvēka iekšējo brīvību un par totalitāro režīmu. Šo divu pretējo pušu cīņa man ir svarīga  ne tikai kā cilvēkam, jo man ļoti būtiska ir gan Eiropas Savienība, gan rietumu pasaule. Un tas ko mēs ieguvām 90. gadu sākumā bija brīnums, un es nevēlos to zaudēt.”

Pirms divarpus gadiem Ivaškevičs stāstīja, ka bija iecerējis uzņemt kinofilmu par  romantiskām attiecībām starp latviešu sievieti  un jaunu lietuviešu puisi. Pie šī kino stāsta jau bija sācis darbu, taču pasaules politisko notikumu dēļ zaudēja motivāciju šim darbam, kinofilmai „Baltijas afēra”.

„Es pašlaik nefilmēju neko, un tam ir skaidrojums, jo filmas veidošana ir ilgstošs process. Un es sapratu, ja vēlos ātri reaģēt uz to, kas notiek pasaulē, tad teātris ir pati piemērotākā vieta un instruments. Jo gada laikā var reāli kaut ko izdarīt, bet kino nepieciešami vismaz trīs gadi, literatūrā, romāna žanrā – pieci gadi. Taču teātris spēj ātri reaģēt uz apkārtējo pasauli. Un teātrim pasaules saasinājumi ir pat ļoti noderīgi, teātris vēl nav izmantojis visas savas iespējas. Teātris bieži vien veic šo izklaidējošo funkciju, bet varētu kļūt par kaut ko daudz nopietnāku,” vērtē Ivaškevičs.