Jūgendstils un Alberta iela ir zīmīgākais, kas raksturo Mihaila Eizenšteina arhitektūru. Šajā rudenī atzīmējam Mihaila Eizenšteina 150. jubileju un šajā sakarā radās arī Kultūras Rondo interese par šo lielā mēra noslēpumaino personību, kas atstājusi mums savus darba augļus, ar kuriem varam lepoties visā pasaulē. Rīgas jūgendstila centrā kopā ar centra direktori Agritu Tipāni un arhitektu un profesoru Jāni Krastiņu pārrunājam par Eizenšteina dekoratīvo ēku īpašo nozīmi Rīgas arhitektūrā.

"Viņa daiļrade saistās ar vienu no pašām pretrunīgākajām parādībām Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūrā – jūgendstilu tā agrākajā, ekstrēmi dekoratīvajā izpausmes formā. Tas ir visvairāk apbrīnots un visniknāk pelts, visskaļāk cildināts un visnoteiktāk noraidīts, Rīgai varbūt vismazāk raksturīgs, bet tai pašā laikā Rīga bez Alberta ielas nebūtu Rīga. Tā ir arhitektūra, kura gan apžilbina, gan atbaida, kura smej auglības pilnībā vai skumst nīgrā bezspēkā, enerģiski liesmo vai izplēn. Tajā spoža oriģinalitāte sadzīvo ar tiešiem atdarinājumiem, kurus, ja grib, var pat saukt par plaģiātu. M. Eizenšteina arhitektūra var patikt un var nepatikt, bet vienaldzīgu tā neatstāj nevienu. Pretrunās dzimst patiesība, bet pretruna mākslā nereti ir skaista pati par sevi. Eizenšteina daiļrade acīmredzot ir tieši šis gadījums,” par Mihailu Eizenšteinu var lasīt Rīgas Jūgendstila centra mājas lapā.

“Šodien jūgendstila izpratnes kontekstā īsta jūgendstila Eizenšteina daiļradē nemaz nav. Tā ir arhitektūras iezīme, ko varētu apzīmēt eklektiski dekoratīvs jūgendstils,” atklāj Jānis Krastiņš.

“Visa viņa dzīve ir liela mīkla, skices no dēla Sergeja atmiņām ieintriģē vēl vairāk. (..) Aizrautīga personība, paralēli ierēdņa darbam veic arhitekta darbu, viņu interesē arī arheoloģija. Un 19. otrai pusei tā bija jauna tēma. 20. gadsimta sākumā pat beidzis Arheoloģijas institūtu Pēterburgā. Bet nav ziņu, kā viņš iekļāvās pārējā arhitektu saimē, kādas bija attiecības ar latviešu arhitektiem,” par Mihailu Eizenšteinu stāsta Agrita Tipāne.

Mihails Eizenšteins dzimis 1867. gada 5. septembrī Ukrainā, ebreju tirgotāju ģimenē. Beidzis Sanktpēterburgas Civilo inženieru institūtu un ir ievērojamā kinorežisora Sergeja Eizenšteina tēvs. Savu karjeru Mihails Eizenšteins sāka Rīgā no civilā inženiera kļūstot par arhitektu. Pēc viņa projektiem Rīgā uzcelts ap 20 daudzstāvu mūra dzīvojamo namu. Lielākā to daļa – dekoratīvā jūgendstila manierē, kam tikpat kā nav analoģijas citu Rīgas arhitektu daiļradē. Viņa projektiem raksturīga dekorativitāte, neparastas logu ailu formas, lieli sieviešu galvu apveidi, spilgtu glazētu ķieģeļu vai keramikas plākšņu ielaidumi, stikla un metāla plāksnītes, liekie augšējie stāvi u.tml. Gandrīz visas nozīmīgākās pēc Mihaila Eizenšteina projektiem celtās ēkas atrodas Alberta un Strēlnieku ielas apkārtnē.

Jānis Krastiņš labo kolēģi, nevis Eizenšteins ir pārkvalificējies par arhitektu, bet viņš ir bijis būvinženieris un Krievijas normatīvie akti ļāva ar arhitektūras praksi nodarboties diplomētiem arhitektiem un arī inženieriem. Viņš ar arhitekta praksi nodarbojās paralēli, tas bija vaļasprieks un arī nopietns papildus ienākumu avots.

Eizenšteina namu fasādes Jānis Krastiņš vērtē kā teātra dekorācijas. Vācu publikācijās pat minēts “arhitektūras operete”. Viņam līdzi nāk “paviegluma iespaids”. 

Viņš arī uzskata, ka cilvēkiem vajag ekstrevaganci, kas piesaista uzmanību, tā bija tā laika ekstrevagance. “Internetā ar Rīgas arhitektiem un arhitektūru asociē tikai ar Eizenšteina mājām. Tās cilvēkus vizuāli piesaista. Tās ir krāšņas. Tās ir pilsētas vides dekorācijas, kas dāsni ir radītas,” bilst Jānis Krastiņš.

Agrita Tipāne piekrīt, ka Eiropas pilsētu kontekstā nevar atrast tik krāšņus namus un bagāti piesātinātas fasādes. Ja vēl vesela iela ir apbūvēta ar šāda veida namiem... Taču viņa to vērtē kā savdabīgu fenomenu.

"Rīgai nav raksturīgs tik bagātīgs tēlniecības elementu klāsts vienas ēkas fasādēs,” bilst Agrita Tipāne un arī piekrīt, ka no profesionālā viedokļa vērtējot, ir daudz problēmu Eizenšteina ēkās. 

Sarunas laikā Jānis Krastiņš atzīst, ka mūsdienās no Eizenšteina vajadzētu mācīties profesionalitāti kompozīcijas izveidojumā un mākslinieciskajā līdzsvarojumā. Tāpat visos viņa darbos ir laba proporciju līdzsvara izjūta.

"Arhitektūras vēsturē ir daudz tādu fenomenu, kad populārāki kļūst meistari un darbi, par kuriem citi varbūt ir pārāki, vērtējot pēc profesionāliem kritērijiem. Var tikai novēlēt, lai mūsu izcilākie arhitekti Laube, Pēkšēns un Alksnis, kā arī izcilie baltvācu arhitekti Bokslafs un citi un viņu darbi, kas neatpaliek, vai pat ir pārāki par Eizenšteina darbiem, un Rīgai ir raksturīgāki, iegūtu tādu pašu pasaules skanējumu," bilst Jānis Krastiņš.

Eizenšteina vārds rada interesi par pilsētu, un tūristus, kad viņi iepazīst plašāk, pārsteidz, ka māju ir vairāk un izbrīna, ka vienā pilsētā var būt tik liela daudzveidība, komentē Agrita Tipāne.

Līdz 24. septembrim muzejs “Rīgas Jūgendstila centrs” apmeklētājiem piedāvā tuvāk iepazīties ar Mihaila Eizenšteina atstāto mantojumu. Fotoizstāde “Mihaila Eizenšteina Rīga. Diagonāles” ir mākslinieces fotogrāfes Margaritas Fedinas veltījums šai jubilejai. Rīgas jūgendstila arhitektūru Margarita Fedina fotografē jau vairāk nekā 10 gadus. Izstādē, kas apskatāma muzejā “Rīgas Jūgendstila centrs”, eksponēti 20 mākslinieces darbi no viņas radošā projekta “Jūgendstils. Diagonāļu kolekcija”. Tās ir fotogrāfijas ar būvinženiera Mihaila Eizenšteina projektēto ēku fragmentiem, fiksētas autores īpašā skatījumā – pa diagonāli. Šis paņēmiens radies Rīgā, un celtne Elizabetes ielā 10b bija pirmā ēka, kura tikusi šādi fotografēta.