Rīgā ir Mihaila Čehova vārdā nosaukts teātris un teātra foajē var nofotografēties pie viņa figūras. Bet kas bija Mihails Čehovs – režisors, pedagogs un aktieris, ko viņš deva Krievijai, Latvijai, pasaulei. Tagad to var uzzināt jaunajā iestudējumā „Maģijas atslēga”.

Šī ir izrāde, pēc kuras noskatīšanās, gribas lasīt, meklēt uzzināt vēl vairāk par to, kas bija Mihails Čehovs. Savā ziņā tā ir izrāde-lekcija, taču vārdu “lekcija” nevajag uztvert tik tieši.

Dramaturgs Mihails Durņenkovs lugu radīji speciāli Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim, izmantojot vēsturiskus materiālus un paša Mihaila Čehova rakstīto. Izrādes režisore Marina Brusņikina.

“Viņš ir apbrīnojama personība. Un man daudz nozīmē. Tas ir ģēnija stāsts, viņa motivācija, jo tas nav atkarīgs no laika, no valsts, tas atkarīgs no mākslinieka dvēseles, kas nespēj atrast harmoniju uz zemes. Mani interesē viņa kā mākslinieka ceļš. Kad skatos kinohroniku un redzu viņa acis un seju, tas iespaido,” uzskata režisore Marina Brusņikina.

Brusņikina ir absolvējusi Maskavas Dailes akadēmiskā teātra skolu-studiju un stāsta, ka mācījusies pēc Staņislavska sistēmas, veikusi daudzus Mihaila Čehova vingrinājumus, studenti lasījuši un savulaik ar to visu ļoti aizrāvušies.

“Man luga iepatikās, jo, manuprāt, sarežģīti aptvert visu šīs personības mērogu, un vēl viņa dzīves notikumus. Un lugas autors Mihails Durņenkovs izvēlējies tēmu, kas man tuva,” atklāj Brusņikina.

“Par ko mēs vispār runājam, tas taču ir mīts, mēs neviens viņu neesam redzējuši, nezinām, kas tas ir, tad par ko ir stāsts, kas vispār paliek pēc mākslinieka. Kas paliek no tādiem galējiem cilvēkiem? Tas attiecas uz visiem cilvēkiem, nav svarīgi ar ko viņi nodarbojas uz zemes. Tātad, kas paliek,” analizē režisore.

Režisore uzskata, ka par Mihailu Čehovu nevar runāt tikai ar reāli fiziskiem paņēmieniem, “jo viņa aizraušanās ar Rūdolfu Šteineru, aizraušanās ar antroposofiju, un tā ir zinātne, kas izzina garīgo nevis fizisko pasauli. Tāpēc iestudējumā tam bija svarīgi būt”.

Latvijas posmam Mihaila Čehova dzīvē veltīts otrais cēliens. Teātra zinātniece Edīte Tišheizere analizējot izrādi, atzīst, ka viņa domājusi, kā to varētu uztvert cilvēks, kas nezina, kas ir Čehovs, ar ko viņš nodarbojās un kādā laikā dzīvoja.

“Pārsteidza, ka zāle bija saspringti klusa. Tas bija ieinteresētības klusums. Arī pašiem aktieriem ir svarīgi noskaidrot, kas ir zeltītais tēls, kas sēž foajē,” bilst Tišheizere.

Recenzente arī atzinīgi vērtē režisores pētījumus par Čehovu, kā arī to, ka aktieri spēlē Čehova dažādas izpausmes. Viņa atzīst, ka izrādi bijis interesanti vērot kā teātra zinātniecei un skatītājai. Taču kritiķe arī min, ka vilšanos radījušas apšaubāmas un virspusējas epizodes, piemēram, par 1934. gada 15. maiju. “Nepatika, ka vecas klišejas un veca informācija tiek iebarota krievu skatītājam caur mākslas tēlu,” atzīst Tišheizere.

Aktieri teatrāli atraktīvā formā aktieri izspēlē gan faktus, gan leģendas par Mihailu Čehovu.

Aktrise Jana Herbsta atklāj, ka aktrisēm šajā izrāde, jo viņām ir dublantes, ir reta iespēja redzēt, cik skaista izrāde sanākusi – kostīmi, mūzika, gaismas, projekcijas. “Mums jāizstāsta cilvēka dzīvesstāsts 3,5 stundu laikā, pulss ir daudz augstāks, nekā ikdienā,” atzīst Herbsta. “Tāpēc visi esam slapji, pukstošām sirdīm, bet tas ir tā vērts.”

No Rīgas Mihails Čehovs pēc tam devās uz ASV, kur 1955. gadā miris. Rietumos Čehova metode arvien aktuāla, runājot par aktiera meistarības tehniku un no 1992. gada daudzviet pasaulē notiek starptautiski kursi Mihaila Čehova aktiertehnikā.