Iznākusi kolektīvā monogrāfija “Bārtas dzīpari. Valoda, kultūra, tradīcijas, ļaudis”. Grāmatas ir Liepājas universitātes Kurzemes humanitārā institūta izdevums, grāmatā ir Liepājas Universitātes zinātnieku un studentu pētījumi par Bārtas tradīcijām, valodu, kāzu un kapu tradīcijām, teicēju dzīvesstāsti un sarunas ar Bārtas etnogrāfiskā ansambļa sievām. 

Monogrāfijas svinīgā atvēršana notika divreiz. Pirmoreiz – novembra sākumā Liepājā notiekošajā konferencē „Piemares ļaudis un to likteņi”, otra reize bija Mārtiņdienā Bārtas kultūras namā. Grāmatas sastādītāji – Anita Helviga, Liepājas Universitātes docente un Kurzemes humanitāro zinātņu institūta direktors Edgars Lāms. Šai grāmatai ir visciešākā saistība ar Liepājas Universitāti un tā arī tapusi lielā mērā kā daļa no mācību procesa, materiāli vākti studentu vasaras praksēs, tas ir veids kā studenti iemācās sarunāties ar teicējiem, vēlāk materiālu izmantot pētījumos.

Pētnieki – rīdzinieki, iznākot līdzīgiem izdevumiem, ir uzsvēruši, cik svarīgi ne tikai dokumentēt atradumus, bet atvest tos atpakaļ, pašiem vietējiem likt saprast, kas ir viņu vērtības. Stāstā par Bārtu un Liepājas Universitātes pētnieku interesi par šo vietu, situācija ir atšķirīga. Anita Helviga ilgus gadus bijusi bārteniece,

un arī šī grāmata jau no pašiem sākumiem tapusi ciešā sadarbībā ar bārteniekiem, titullapā viņiem ierakstītas arī pateicības, bārtenieki bijuši iesaistīti grāmatas melnraksta rediģēšanā, precizēšanā. Un viņi to spēj, jo Bārtas izsenis bijusi kultūras vieta, te notikusi gan teātra spēlēšana, gan darbojušies kori, gan etnogrāfiskais ansamblis.

Viņi paši Latvijas laikā uzcēluši sev tautas namu, iedibinājuši senlietu muzeju. Viņiem nav jāskaidro, viņi paši gatavi skaidrot, kas ir viņu vērtības. Tas ir ieguvums arī Liepājas Universitātes studentiem, kuriem mācību procesā tiek mācīts arī transkribēt izlokšņu īpatnības, tas vēlāk pāraug pētījumos un arī šai kolektīvajā monogrāfijā viens no rakstiem Lienes Markus-Narvilas un Ievas Ozolas „Ceļojums Bārtas valodā”.

Anita Helviga stāsta, ka arī Bārtā ir sava izloksne. Valoda ir krāšņa un bagāta. Runā to ir saglabājusi vecākā paaudze. No jauna izloksnes īpatnību dara stipru etnogrāfiskā dziedāšana. Jaunie bārtenieki to ir iemācījušies, bet arī tā notiek tradīciju saglabāšana.

Monogrāfijas nosaukums „Bārtas dzīpari”. Tam ir dziļa, simboliska jēga. Bārtas tautas tērpu zina visi. Melnie brunči ar sarkano lenti. Starp citu, monogrāfijā arī atrodama atbilde uz jautājumu, kāpēc Bārtas tautas tērps ir iegājies kā tāds latviešu tautas tērpa etalons. Tāpēc, ka tas patiešām ir grezns, moderns, tur ir krāšņās sidraba burbuļsaktas, ir lentes, kas tolaik bija jāpērk par naudu.

Atbilde meklējama Bārtas skolotājas Dinas Kundziņas rakstā, kur viņa iepazīstina ar Bārtas vēstures pagriezieniem – ar 18. gadsimta Napoleona karagājiena laika notikumiem, no karavīru mundieriem Bārtas meitu tērpā esot ienākusi sarkanā veste. Bet krāšņais zīļu vainags, sudraba burbuļsaktas jeb sudrabīnes, kas čupās spraustas viena virs otras, Bārtas tautas tērpā ienākušas 17. gadsimtā, Kurzemes hercogistes uzplaukuma laikā.

Bārtenieki bijuši bagāti ļaudis, kam bijusi arī nauda – tā laika zemniekiem pavisam neparasta lieta. Jo Bārta bijusi Kurzemes Hercoga īpašumā, un tolaik hercoga muižās zemniekiem bijis noteikts klaušu apjoms, pēc to izpildīšanas, to, ko virs normas zemnieki muižā strādājuši, par to maksāts naudā. Tai pat laikā – kur naudu liksi. Jo hercogs saimniecības izpirkt līdz par 19. gadsimtam nav ļāvis. Tad nu naudiņu zemnieki investējuši tajās sudraba zīļu krellēs un sudrabīnēs, stikla pērļu vainagos.

Taču atgriezīsimies pie grāmatas nosaukuma – Bārtas dzīpari. Bārtas brunčiem ir tā sarkanā mala, kas izšūta dzīpariem. Un tieši dzīpari, roku darbs, cilvēka veidots raksts ir tas, kas rotā un katru lietu padara neatkārtojamu. Šo ideju, ka cilvēki – personības – ir tie, kas Bārtu padarījuši neaizmirstamu, vēlējušies uzsvērt monogrāfijas veidotāji. Un viena tāda, salīdzinoši nesen no aizmirstības izcelta personība ir dzejnieks Jēkabs Rūsiņš, par viņu pētījumu veidojusi Anita Helviga.

Jēkabs Rūsiņš ir novadnieks, kuru pirmo reizi Anita Helviga satikusi kā jauna literatūras skolotāja Bārtā pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņai bija uzticēts rīkot Dzejas dienas, tad arī uzaicinājusi Jēkabu Rūsiņu piedalīties. “Viņa vārdam jābūt zināmam, jo Jēkabs Rūsiņš ir Imanta Kalniņa dziesmas “Liedagā” vārdu autors. Man likās tik nepelnīti aizmirsts,” atzīst Anita Helviga.

Viņa vēlējusies par Jēkabu Rūsiņu informēt cilvēkus. Pirmo dzejas izlasi izveidojusi jau 2001. gadā,

šogad ir Jēkaba Rūsiņa simtgade, labs iemesls, lai izveidotu dzejas izlasi “Atnāc, draugs, pretī man liedagā”, kur atlasīti labākie viņa dzejoļi. Jēkabs Rūsiņš ir ne tikai dzejnieks, bet arī bijis Bārtas muzeja pirmais izveidotājs un vadītājs, publicistiskā plaši pievērsies novadpētniecības tēmai, arī pats daudz vācis materiālus. Spilgta personība, lai par viņu runātu.

Kolektīvās monogrāfijas „Bārtas dzīpari” lielākais trumpis varētu būt, ka paši pētnieki nav pārāk tālu no pētāmajiem. Ko līdzīgu varētu teikt par muzikoloģi Ievu Pāni, viņas pētījumu tēma ir Bārtas etnogrāfiskais ansamblis, viņa ne tikai pēta, bet arī iesaistās tajā, lai arī nav bārteniece, viņa velk mugurā tautas tērpu, dzied kopā ar sievām. Tas ir kas vairāk par pētījumu, bet pats pētījums „Bārtas etnogrāfiskā ansambļa darbība un repertuārs ir šai monogrāfijā”. Kā vēl var tuvoties kādas vietas vēsturei? Benita Laumane, Latvijas izcilākā onomastikas, vietvārdu pētniece uzrakstījusi par Bārtas mājvārdiem. Tā nav šo māju vēsture, bet gan pētīta mājvārdu izcelsme no valodniecības viedokļa – meklējot līdzīgus nosaukumu kaimiņvalstīs, vārdu izcelsmi, un tas ļoti daudz ko pasaka par vietu.

Vēl viens aspekts – kapsētas uzraksti, šādu pētījumu veikusi Karīna Krieviņa, sagādājot pārsteigumus arī vietējiem bārteniekiem.

Ieva Kaija Ozola pētījusi kāzu tradīcijas Bārtā, ielūkojusies senatnē, bet pētījums aptver arī mūsdienas, tāda īpašā odziņa līdz mūsdienām – kāzu saimnieces. Uļjana Gintere pētījusi Liepājas muzeja fondos atrodamos Dienvidkurzemes tautas tērpa piemērus, un Bārtas tērps to vidū ir viens no krāšņākajiem.

“Tautastērpa dēļ visi zinām Bārtu. Tik krāšņs, Latviju simbolizējošs un pārstāvošs,” vērtē Anita Helviga. “Un otrs - šo sievu dēļ, etnogrāfiskais ansamblis Bārtā ir dibināts 1929. gadā un savu darbību nav pārtraucis ne vienu brīdi. Viņi gājuši cilvēku priekšā savā tērpā. Ansambļa dibinātājs un ilgus gadus vadītājs bija Jēkabs Ķīburs. Savu dziesmu kladi viņš atstāja mantojumā krustmeitai Līvijai Otaņķei, kas joprojām ir etnogrāfiskā ansambļa priekšdziedātāja, bet vada ansambli viņas meita Gunta Klievēna.”