Nozīmīgāks absurda drāmas paraugs pirmo reizi iestudēts uz Nacionālā teātra skatuves - rumāņu izcelsmes franču dramaturga Eižena Jonesko antiluga jeb pretluga „Plikpaurainā dziedone”. To iestudējusi režisore Indra Roga Nacionālā teātra Aktieru zālē. Izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers. Izrādē piedalās seši aktieri, viņiem darbs pie iestudējuma bijis piedzīvojums.

Ikdienišķas lietas, darbības, sarunas, arī ierasta maltīte un vārdu apmaiņa starp vīru un sievu kādā brīdī var izvērsties absurdā. Aktieri Sanita Pušpure un Uldis Siliņš atzīst, ka darbs pie iestudējuma „Plikpaurainā dziedone” bijis piedzīvojums, dauzīšanās un dullošanās, ko meistarīgi vadījusi režisore. Izrādē piedalās arī Liene Sebre un Kristaps Ķeselis, Jurģis Spulenieks un Evija Skulte.

“Es to uztveru kā monoizrādi. Izrādē no sākuma līdz beigām visiem ir vienlīdz liels darbs ar balsi, aktieriski, fiziski garīgi. Smagi svari, ko pacilāt,” atklāj aktrise Sanita Pušpure.

Lugas „Plikpaurainā dziedone” autors Eižens Jonesko ir rumāņu izcelsmes franču dramaturgs, esejists un filozofs. Bet par Franču akadēmijas goda locekli kļuvis tieši dēļ savām absurda lugām, ar kurām viņš pavēris jaunas teātra valodas izteiksmes iespējas. Antilugu „Plikpaurainā dziedone” sarakstījis 1948.gadā, un šo 60. gadu laikā to noskatījušies pusotrs miljons skatītāju.

Kāpēc absurda darbi vispār tiek rakstīti un kāpēc tie nepieciešami skatītājiem?

“Lai mūs izsistu no ierastā, no rutīnas, no domāšanas labā un veselīgā nozīmē, jo domāt vajag, bet jāprot arī atbrīvoties,” analizē Pušpure. “Ja tas skatītājiem izdodas, brīnišķīgi, mērķis panākts. Arī pašiem tā ir atbrīvošanās skola, visā šajā spēles veidā nepieciešama maksimāla brīvība. Arī tas bija treniņš, kā atbrīvoties, kā tikt pie šīs brīvības. Šis ir arī ļoti filozofisks darbs par sarunāšanos. Ikdienā šādu absurdu varam sastapt ik uz soļa, ja atsvešināti un paskatāmies, kā komunicējam un kāda ir jēga pateiktajam.”

Jonesko runā par „valodas traģēdiju”, ka valoda nav saprašanās, bet gan nesaprašanās instruments. “Šajā izrādē neesam meklējuši dziļu loģiku, neesam sējuši tekstus kopā. Katra izrāde ir citādi. Grūtības pakāpe improvizācijā, nevis it kā improvizācija. Tajā ir arī azarts un prieks,” Skaidro aktieris Uldis Siliņš. Protams, “ir jāturas pie teksta”.

“Tekstuāli nav absolūti nekāda improvizācija,” piemetina Pušpure

Viens no izrādes tēliem ir ugunsdzēsējs. Turklāt izrādē sava loma ir ugunij - degošai svecei, dūmiem, un cita veida uguņošanai. Siliņš atklāj, ka izrādes tapšanas laikā aktieri devušies pie fiziķiem apgūt eksperimentus ar uguni, lai izrādē uz skatuves būtu dūmi un uguns.

Izrādei veltītajos komentāros var lasīt gan skatītāju mulsumu „vēl nebijusi pieredze, par izrādi vēl esmu nesaprašanā (..) grūti pateikt, kas tieši notika”, gan „prieks, ka absurds atgriežas uz skatuves”.