Apgāds „Neputns” Samta sērijā izdevis krievu Sudraba laikmeta dzejnieka Nikolaja Gumiļova (1886–1921) bilingvālo dzejas izlasi.

Nkolajs Gumiļovs – dzejnieks, “akmeistu barvedis”, romantiķis un utopists, kritiķis un talantīgs tulkotājs, Annas Ahmatovas vīrs un Osipa Mandelštama draugs Nikolajs Gumiļovs latviešu lasītājiem līdz šim bijis pieejams maz. Cenzūras aizlieguma dēļ viņa grāmatas no 1923. līdz 1988. gadam padomju valstī neiznāca vispār. Tagad viņa dzeja pieejama Eināra Pelša, Valentīna Jakobsona, Amandas Aizpurietes un Valda Ķikāna atdzejojumā. Priekšvārdu rakstījis Aleksandrs Zapoļs (dzejnieks Semjons Haņins).

“Viņa dzejas muzikalitāte ir satriecoša un to daudziem labi izdevies latviešu valodā pārraidīt šajā grāmatā,” sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj šīs grāmatas sastādītājs Jānis Elsbergs.

Sudraba laikmeta pētniece Silvija Radzobe piebilst, ka labi izdevies arī dzejas noskaņu pārraidīt - neatkārtojami vieglo, skumjo, smalko noskaņu.

Runājot par Sudraba laikmetu, Radzobe bilst, ka šajā laikā piedzima nobrieda un strādāja neparasti daudz talantīgu un ģeniālu cilvēku. Par Gumiļovu “teiktu, ka ļoti talantīgs dzejnieks. Man tuvs ar savām noskaņām, kas ir melanholiskas, dažkārt sēri skumjas,” atzīst Radzobe.

“Literatūrā viņš pasludināja virzienu akmeismu, rakstīja, ka vajag rakstīt skaidri un saprotami pretēji simbolizētiem, kas nodevās mistiskām noskaņām. Pārdomājot viņa jaunradi šķiet, piederīgs jaunromantisma virzienam, jo rakstījis par seniem laikiem, tālām zemēm. Savā dzejā kā varoņus apcer reālas un un leģendu personas,” skaidro Radzobe.

Elsbergs atklāj, ka Gumļovu 1921. gadā bez tiesas nošāva un tad viņš bija gandrīz pilnībā aizliegts Padomju Savienībā. Tikai pēc 1988. gada sāka iznākt viņa grāmatas. Arī latviski sāka parādīties pirmie tulkojumi.

“Sudraba laikmets ir poētisks apzīmējums, ko krievu emigranti sāka lietot 30. gados Parīzes literatūras aprindās, lai apzīmētu to, ko mūsdienās saucam par modernismu,” skaidro Radzobe. “Tas ir laikmets, kas attiecas uz 19. gs. 90. gadiem, kad Krievija nobrieda simbolisms, pirmais modernisma virziens, un attiecināms uz laiku līdz revolūcijai 1917. gadā. Ir tādi, kas uzskata, ka Sudraba laikmets turpinājās līdz 1934. gadam,kad notika pirmais Vissavienības rakstnieku kongress, kurā Maksims Gorkijs savā referātā paziņoja, ka PSRS drīkst pastāvēt tikai viens virziens literatūrā – sociālistiskais reālisms."