"Camera obscura” ir mākslinieces Noras Vrubļevskas pirmā personālizstāde Rīgā. Galerijā „Istaba” tā skatāma līdz 18. martam.

Eksperimenti ar fotogrāfiju – tā izstādi „Camera obscura” raksturo pati fotogrāfe Nora Vrubļevska. Viņa galerijā „Istaba” ierīkojusi ne tikai tumšo istabu (camera obcura) un ļauj iepazīt optikas fenomenu, bet pie sienas arī portretu galerija: gan bērnu veidoti pašportreti vēsturiskā tehnikā - cianotipijā, gan fotoportreti uzņemti ar digitālo kameru. Fotogrāfija māksliniecei saistās ar brīnumu.

Galerijā „Istaba” pretim centrālajam skatlogam uzbūvēta milzu camera obscura – tumšā istaba. Tajā ikviens apmeklētājs var ieiet pilnā augumā, lūkoties uz Krišjāņa Barona ielu, un vērojot garāmgājējus un mašīnas, iepazīt optikas fenomenu.

„Esam kameras vēderā un skatāmies to, ko digitālā kamera redz, skatāmies to, ko arī vecās filmiņu kameras redzēja,” tā par savu camera obscura stāsta Nora Vrubļevska.

„Spoguļkamerā ir spogulītis, kas attēlu pagriež otrādi, lai skatu meklētājā to redzētu pareizi, bet pirms 100 gadiem lielajās studijas kamerās fotogrāfs skatījās kājām gaisā, bija jāprot arī kompozīciju izvēlēties kājām gaisā,” par tehniskajām niansēm turpina Vrubļevska.

Nora Vrubļevska fotogrāfiju ir studējusi Amerikā, Jaunanglijas fotogrāfijas skolā Bostonā, kur iepazinusies gan ar analogām, gan digitālām tehnikām.  Jau trīs gadus Fotogrāfijas muzejā viņa vada nodarbības bērniem.

„Fotogrāfija mūsdienās ir kaut kas tāds, ko visi var darīt un pamēģināt. (..) Fotogrāfija ir viens no vizuālās mākslās veidiem, ko var darīt paši, ja arī neprotam zīmēt vai gleznot,” uzskata Vrubļevska.

Māksliniece norāda, ka savu camera obscura telti varēja veidot arī kā tādu, kas saglabā attēlu. Bet no tā atteikusies, jo jaukums ir pašā vērošanā.

„Ja nofotografētu garām ejošos cilvēkus un būtu izdrukāta bilde, nezinu, vai tai būtu tāda pati vērtība, kā šeit pasēdēt. Pieredzes dēļ,” uzskata Vrubļevska. Bet tieši galerijā „Istaba” savu tumšo telti fotogrāfe izvēlējusies veidot, jo K. Barona iela ir aktīva. Nākotnē viņa vēlētos līdzīgu telti novietot, piemēram, Stacijas laukumā.

Fotogrāfe rāda arī digitālo kameru, ko pati darinājusi uz mikrodatora bāzes, apvienojot atsevišķi pieejamas detaļas un iesācēja programmēšanas prasmes. Turpat izstādīti arī foto portreti, kas tapuši ar šo digitālo kameru. „Uzņemot foto portretus, īpaši nepazīstamu cilvēku, ir interesants mirklis, kad fotografē. Vai cilvēks ir padomājis, kā grib izskatīties, vai viņam jāsaka, kur skatīties. Tas ir interesanti man kā fotogrāfei, strādājot ar cilvēkiem,” bilst Vrubļevska.

Fotoportretiem līdzās izstādīti mākslinieces audzēkņu darbi vēsturiskajā cianotipijas tehnikā.

Noru Vrubļevsku interesē gan tas, kā fotogrāfija attīstījusies vēsturiski, gan arī veids, kā mūsdienās to var izmantot un radīt no jauna. Pēc viņas domām, svarīgi saprast, ka viss nav tikai tā ātri, kā esam raduši ikdienā, fiksējot mirkļus ar telefonu. Taujāta par tālākajiem plāniem, Nora stāsta, ka gatavojas vēl vienai personālizstādei, kas jūnijā notiks Fotogrāfijas muzejā. Turklāt pašlaik Latvijas Universitātē apgūst Vizuālās mākslas skolotājas profesiju. Nora cer pēc pāris gadiem strādāt kādā skolā un popularizēt fotogrāfiju.