Osokinu dinastijas pianisti pēc gandrīz divu gadu aktīvas solo darbības atkal apvienosies kopīgā programmā un sniegs šī gada vienīgo koncertu „Trīs Osokini” Latvijā Dzintaru koncertzālē skanēs 30. jūlijā.

“Reti dzirdam trīs klavieres uz vienas skatuves, bet mēs esam klavieru fanāti. Tas ir skaisti,” tā par ideju koncertēt kopā trim pianistiem Kultūras Rondo atzīst seniors Sergejs Osokins.

Koncertā uz trīs flīģeļiem tiks atskaņoti klaviermūzikas šedevri visdažādākajiem sastāviem - Osokini spēlēs gan četrrocīgi, gan sešrocīgi, gan ar orķestri. Programmā iekļauti slaveni Antonio Vivaldi, Johana Sebastiana Baha, Ferenca Lista, Frederika Šopēna, Pētera Čaikovska, Morisa Ravēla Sergeja Rahmaņinova opusi, kā arī īpaši šim koncertam veidotas transkripcijas un koncertfantāzijas. 

“Pasaulē ir maz mūzikas sešrocīgi vienām klavierēm vai trim klavierēm, tas ir liels retums,” atzīst Andrejs Osokins, tāpēc spēlējot trijatā, bieži spēlē aranžijas, izvēloties tikai ģeniālu mūziku un aranžijas cenšas veidot smalki, lai komponistiem, ja viņš būtu dzīvs, nebūtu pretenzijas. Andrejs Osokins arī atzīst, ka pasaulē ir daudz brīnišķīgas mūzikas klavierēm un izvēle ir plaša.

“Programmas izvēles process ir intuitīvs,” atklāj Andrejs Osokins. “Jo būs jādzīvo ar šo skaņdarbu. Nezini, kas būs gala rezultātā, kāds ir skaņdarba raksturs. (..) Ilgi domājām, katrs kaut ko piedāvājām, salikām kopā, lai programma veidotos loģiski un pārdomāti."

Mamma, kura noteikti būs klāt koncertā un piedalās arī mēģinājumos, ir viens no retajiem cilvēkiem, kura viedokli trīs ģimenes pianisti uzklausa un kas var ietekmēt, kā viņi spēlē un ko spēlē.

“Viņa ir viens no cilvēkiem, kam pilnīgi ticam, un viņa var diezgan daudz ietekmēt, kā mēs spēlējam. Ja viņai kaut kas nepatīk, mēs varam mainīt, ja viņai ir savas idejas, mēs tās ņemam vērā,” bilst Andrejs Osokins. ''Ļoti maz ir cilvēku, kuros ieklausāmies, mamma ir centrālā personība, kas var ietekmēt mūsu manieri, stilu, interpretāciju."

Pavisam drīz Latvijā pēc koncertiem Vācijā ieradīsies arī Georgijs Osokins un sāksies intensīvs mēģinājumu process pirms koncerta. Sergejs Osokins atklāj, ka nu jau, spēlējot kopā ar dēliem, ir kolēģis un pedagogi ir visi trīs ir viens otram. Arī izvēloties repertuāru visi ir vienādās pozīcijās un piedāvā skaņdarbus kā kolēģi.