„Var apgalvot, ka izstādei būs panākumi. Tie francūži, kas bijuši Rīgā un redzējuši simbolistu darbus Latvijā, ir izbrīnīti un teikuši, kā var būt ka tik augstas mākslinieciskās kvalitātes darbi ir tik nepazīstami, tā par topošo izstādi „Simbolisms Baltijas valstu mākslā” raidījumā Kultūras Rondo bilst tās virskurators no Francijas Rūdolfs Rapeti.

Izstādi “Simbolisms Baltijas valstu mākslā” (“Le symbolisme dans l’art des pays Baltes”) četri Baltijas valstu nacionālie mākslas muzeji Rīgā, Tallinā, Viļņā un Kauņā gatavo kā kopprojektu eksponēšanai Francijā, Parīzē 2018. gadā no 9. aprīļa līdz 15. jūlijam Orsē muzejā. Tas ir viens no vērienīgākajiem visu triju Baltijas valstu simtgažu kopīgajiem projektiem un viens no lielākajiem Latvijas valsts simtgades notikumiem ārvalstīs. Mediju pārstāvjiem būs iespēja pirmajiem uzzināt par tā zinātnisko koncepciju un praktisko organizāciju, kā arī noskaidrot izstādes norises vietu.

Par topošo izstādi “Simbolisms Baltijas valstu mākslā”, ko varēs redzēt 2018. gadā Parīzē Kultūras Rondo studijā izvaicājam tās rīkotājus. Sarunā piedalās Mākslas doktore Ginta Gerharde-Upeniece, projekta “Simbolisms Baltijas valstu mākslā” vadītāja, Rūdolfs Rapeti (Rodolphe Rapetti), izstādes “Simbolisms Baltijas valstu mākslā” virskurators, Francijas Kultūras un komunikācijas ministrijas pārstāvis, Osvalds Daugelis (Osvaldas Daugelis), M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja direktors, un mākslas zinātniece Dace Lamberga.

Mākslas zinātniece Dace Lamberga atklāj, ka Latvijas kolekciju topošajā izstādē viedos vairāk nekā 50 darbi vairāk liriskās noskaņās. Salīdzinot ar klasisko simbolismu, kur parādās kaislības, latvieši ir diezgan mēreni. „Tas arī tādēļ, ko uzsver arī somu mākslas zinātnieki, ka latvieši tāpat kā somi un igauņi ir luterāņi. Tam ir būtiska nozīme,” skaidro Dace Lamberga.

Vecākais latviešu simbolismu pārstāvošais darbus būs Jaņa Rozentāla glezna „Nāve”. „Tas raksturīgs simbolismam ar savu tematiku un arī pašam māksliniekam tajā laikā netrūka pārdzīvojumu,” atzīst Dace Lamberga. „Bez Rozentāla, kurš mūsu vadošais simbolists, ainavā būs pārstāvēts Vilhelms Purvītis, Johans Valters, arī Pēteris Kalme. Arī mākslinieki, kurus augstu novērtē izstādēs ārzemēs, kā Pēteris Krastiņš ar saviem mazajiem pasteļiem. Būs ar grafikas darbi un zīmējumi. Glezniecībā vēl būs pārstāvēts Rūdolfs Pērle, savdabīgs simbolists, kas strādāja Petrogradā un ar Latviju bija maz saistīts, kurš savukārt jūsmoja par Čurļoni, jo viņa darbus bija redzējis izstādēs. Būs arī tēlniecība – divi Teodora Zaļkalna darbi un viens Burkarda Dzeņa.

Projekta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece atzīst, ka vērienīgā izstāde būs ilglaicīgas sadarbības rezultāts, Latvijas Nacionālās mākslas muzejam strādājot ar starptautiskiem projektiem. Tāpat ārzemju pētnieki daudz interesējušies par Latvijas mākslu un māksliniekiem.

Ilglaicīga sadarbība izveidojusies ar simbolisma pētnieku no Francijas Rūdolfu Rapeti un tieši viņš ierosinājis rīkot kopīgu Baltijas valstu simbolisma darbu izstādi Parīzē. Pirmās ieceres par šādu izstādi jau izskanējušas 2005. gadā, svinot visu triju Baltijas valstu simtgadi, izstāde Orsē muzejā 2018. gadā  kļūs par realitāti.

Izstādes virskurators Rūdolfs Rapeti ir pētījis un vairāk interesējies tieši par Ziemeļu reģiona glezniecību un simbolismu. 1991. gadā veidojis Eduarda Munka darbu izstādi. Vēlāk arī Somijas simbolismam veltītu izstādi. Vienīgā terra incognita (nezināmā zeme) – palicis Baltijas valstu simbolisms. Rūdolfs Rapeti bilst, ka 20 gadu sadarbības laikā Baltijas valstu kolēģi kļuvuši par viņa draugiem, kurus dziļi ciena. Un tas ir būtiski, jo izstāde nevar notikt, ja nav cieņas pret kolēģu darbu. Lai arī viņš ir iepazinis visus darbus, kas būs redzami izstādē Parīzē, Rūdolfs Rapeti atzīst, ka Baltijas simbolisti arvien saglabā daļu nezināma šarma. Viņš arī uzsver, ka šī izstāde būs atklājums, jo Baltijas valstu simbolistus franču publika nepazīst. Tie francūži, kas bijuši Rīgā un redzējuši simbolistu darbus Latvijā, ir izbrīnīti un teikuši, kā var būt ka tik augstas mākslinieciskās kvalitātes darbi ir tik nepazīstami.

Savukārt Ginta Gerharde-Upeniece atklāj, ka sadarbība ar kolēģiem Viļņā, Kauņā un Tallinā palīdzējusi citam citu iepazīt daudz labāk darbā, atklāt atšķirīgo un mobilizēties kopīgajam.