„Fiksējam vairākus vektorus, kuri iezīmējas dažādu autoru stāstījumos, kādā virzienā māksla un ražošana 20. gadsimta 80. - 90. gados virzījusies,” raidījumā Kultūras Rondo, iepazīstinot ar izstādi “Paralēlās plūsmas. 20. gs. 80. - 90. gadu porcelāna māksla un dizains Latvijā”, atzīst Rīgas porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja Iliāna Veinberga.

Veinberga atklāj, ka padomju periods mākslā ir pētniekiem aktuāls, bet 80. – 90. gadi ir maz pētīti, tāpēc bijusi vēlme pacelt un popularizēt šo tēmu. Tā kā pilnīgi visus parādīt nevar, izstāde iezīme noteiktu autoru un tēmu lokus. "Tas, kas porcelāna mākslā norisinājies 80. un 90. gados – izstādes, darbu radīšana, ārzemju braucieni – nav fiksēts. Tas ir tikai cilvēku atmiņās un personiskajos stāstos, kas maz apzināti un maz arī publiskoti," norāda Veinberga

Izstādes viena plūsma veltīta fabrikas pamatprodukcijai – sērijveida plaša patēriņa preces, kas tika tiražētas 80. gadu otrā pusē un 90. gadu sākuma. „Fabrikas stils jeb tas, kas nosacīti  bija pieejams, apstiprināts un zināmā mērā arī izlaists,” stāsta Veinberga. Atsevišķa plūsma ir darbi, kas tika apstiprināti ražošanai, bet tehnisku, ekonomisku vai politisku iemeslu dēļ netika palaisti saražoti. Kā arī darbi, kas netika apstiprināti ražošanai, bet pēc izstādes veidotāju domām bijuši stilistiski veiksmīgi.

Māksliniece Sarmīte Munde sarunā bilst, ka agrāk „pēc mūsu darba bija vairāk pieprasījums, jo cilvēks ikdienā nevarēja nopirkt par nieka tasīti ar apakštasīti.  Mēs savus darbus varējām realizēt mākslas salonos”.

 „Mēs joprojām skumstam pēc Porcelāna rūpnīcas materiāli tehniskās bāzes, kas Latvijā vairs nav pieejama,” atzīst māksliniece Dace Blūma.

Līdz ar Porcelāna rūpnīcas darba pārtraukšanu māksliniekiem zuda materiāli tehniskā bāze, arī viņai pašai, jo darba dienu pavadījusi kā rūpnīcas mākslinieks, un pēcpusdienas, vakarus un reizēm arī naktīs izmantojusi tās tehniskās iespējas, ko rūpnīca piedāvāja, un strādājusi savus radošos darbus. Blūma arī norāda, ka tik laba tehnoloģija kā ir rūpnīcā, darbnīcas apstākļos nav iespējama. Tāpēc arī visi simpoziji porcelāna jomā notiek uz ražošanas bāzes.

Runājot par to, vai radošajā darbā bija kādi ierobežojumi, Munde bilst, ka bijuši rūpnīcas uzdevumi, bet radošajā darbā darījām, ko nevarējām nedarīt un nejutām kādus traucējumus.

Blūma vērtē, ka 80. gados, kad viņa sāka strādāt rūpnīcā, īsti aizliegumi vairs nav bijuši jūtami, jo  atmodas vēsmas jau bijušas gaisā. Māksliniekiem bija saistoši atgriezties pie tautiskiem elementiem, arī viņa pati izstrādājusi piena servīzi ar auseklīšu motīvu, ko apstiprināja mākslinieciskā padome un ražoja. Protams, ik pa brīdim bijuši kādi uzdevumi, kur jāīsteno „tēvijas simbolika”.

Rīgas Porcelāna muzejā līdz 11. decembrim aplūkojama izstāde “Paralēlās plūsmas. 20. gs. 80. - 90. gadu porcelāna māksla un dizains Latvijā”. Izstāde fiksē tās daudzveidīgās prakses, kas paralēli oficiālajai porcelāna industrijai gruzdēja keramisko materiālu mākslā jau 80. gadu beigās un kuras varēja izlauzties ekonomiski nepateicīgos apstākļos 90. gados. Izstādē skatāmi Daces Blūmas, Skuja Braden, Pētera Martinsona, Helgas Ingeborgas Melnbārdes, Valdas Podkalnes, Ilonas Romules, Andra Vēža u.c. mākslinieku darbi.