Valmieras drāmas teātrī nosvinēta režisora Feliksa Deiča 80. jubileja. Aktieru ļoti mīlēts režisors. Strādājis Jaunatnes teātrī, tad kopš 1992. gada Valmieras Drāmas teātrī. Iestudējis Čehovu, Ibsenu, Gorkiju un Blaumani. Viņš runā krieviski, paldies saka latviski un vairākkārt atkārto, ka Blaumanis ir īpašs un joprojām nenovērtēts dramaturgs.

Felikss Deičs saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu latviešu teātrī. Toreiz, 2012. gadā, pirms Spēlmaņu nakts balvas saņemšanas Felikss Deičs uzskatīja, ka nebūt visu nav paveicis, viņš atzina “šī balva liek just mūža noslēgumu, veikt tādu kā padarītā darba rezumējumu, taču iekšēji es nevēlos neko vēl savā dzīvē rezumēt un pabeigt”. Pašlaik Valmieras drāmas teātrī iestudē Albēra Kamī „Pārpratumu”.

Jubilejas reizē daudzi aktieri teica paldies režisoram par iestudējumu „Četrdesmit pirmais” (Valmieras teātra 1977.gada iestudējums) un vairākkārt tika pieminēts 1995.gads.

“Tas ir gads, kad es sāku te strādāt. Tas ir pilnīgi jauns posms. Jo man bija darbs ļoti labā teātrī, es to mīlēju, bet tad visus padzina, un es paliku bez darba, pirmais, kas aicināja mani pie sevis bija Herberts Laukšteins no Liepājas, bet pēc tam Pēteris Sūcis no Valmieras. Un vilka mani pie sevis, sakot, ka teātra nav, jo tas tiek būvēts, jaunie visi aizskrējuši kur kurais, palikuši tikai vecie, kurus es pazinu. Kādi vecie! - vidējā paaudze. Taču ļoti labi aktieri. Un es zināju, kam piekrītu,” stāsta Felikss Deičs.

“Šis Latvijā ir īpašs teātris. Tas ir ansambļa teātris un pilnīgi atšķirīgs no citiem teātriem. Šeit nav zvaigžņu. Tā vienmēr ir bijis šajā teātrī. Un aktieri šeit ir strādīgi un inteliģenti. Tas ir retums. Otra tāda teātra Latvijā nav un arī nav bijis.” uzskata Felikss Deičs.

Felikss Deičs zināms kā lielisks Rūdolfa Blaumaņa darbu interprets. Viņa iestudējumi paver jaunu skatu uz Blaumaņa labi zināmajiem darbiem. Viņš iestudējis „No saldenās pudeles”, „Aizbirušais avots”. Arī savā jubilejas reizē režisors vairākkārt pieminēja Blaumani un pauda nožēlu, ka nav izdevies savā mūžā iestudēt darbu par pašu Blaumani.

“Blaumanis ir ļoti smalks. Viņš pilnīgi precīzi ataino tautas dvēseli. Tieši dvēseli. Tādu ļoti smalku, precīzu. Un to neviens parasti neatspoguļo. Visi parasti apraksta kaut kādas ārējas lietas, bet viņš raugās no dziļuma. Un es uzskatu, ka lielāka latviešu pazinēja kā Blaumanis Latvijā nav. Ir daudz labu rakstnieku, taču viņi ir klāt perifērijā, tautas likteņa perifērijā, bet Blaumanis ķeras klāt pašai būtībai. Tas ir retums,” vērtē Felikss Deičs.

Režisora biogrāfija ir raiba. Felikss Deičs dzimis Rostovā pie Donas medicīnas darbinieku ģimenē. Dzimis naktī no 1. uz 2. aprīli, taču mamma negribējusi, ka dēļam dzimšanas datums ir smieklu dienā, tādēļ pierakstījusi 2. datumu. Absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas un mehanizācijas fakultāti (1962) un būvējis tiltus. Spēlējis studentu teātrī, pēc tam beidzis Rīgas Krievu drāmas teātra studijā (1964), taču būtiskāko mākslas pieredzi guvis, strādājot Jaunatnes teātra krievu trupā par aktieri (1964–1992) un režisora Ādolfa Šapiro asistentu. Kopš 1977. gada F. Deičs pievērsies patstāvīgai režijai, un turpmākie viņa skatuves gadi veltīti tieši šim darbam, strādājot ar augstvērtīgu krievu un skandināvu klasiku, kas prasa smalkas psiholoģijas studijas – kā A. Čehova skumjās komēdijas, H. Ibsena pagātnes noslēpumu drāmas. Īpaša Feliksa Deiča mīlestība, kā jau minēts, pieder Rūdolfa Blaumaņa daiļradei.

Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena par Feliksu Deiču stāsta, ka viņš paliek aizvien atvērtāks, agrāk strādājis ar tikai sev zināmajiem scenogrāfiem, tagad uzticas jauniem, piemēram, izrādē „Zikovi” scenogrāfs ir Reinis Suhanovs. Aktieriem mīļa bijusi izrāde „Dzimta”. Arī Evita Ašeradena min, ka Deičs izvēlas labu literatūru un viņa stūrakmeņi ir ziemeļu un krievu klasika, kā arī Blaumanis.

“Felikss apgalvo, ka viņam nepatīk neko. (..) Feliksam nepatīk svinēt, nepatīk skatīties savus iestudējumus, jo viņš ārkārtīgi pārdzīvo. Īstenībā viņam patīk viss. Pirms diviem gadiem viņš iestudēja savu pēdējo darbu, tagad viņš studē atkal un domā par to. Raksturs tāds, ka nepatīk daudz.

Izrāde izrādē ir skatīties, kā Felikss skatās izrādi. To vajadzētu nofilmēt. Reizēm pat liekas, ka viņam izrādes laikā paliks slikti, viņš tā pārdzīvo. Ir bijuši brīži, ka sastingstam... Visu izrādi var skatīties Feliksa sejā. (..) Skatās izrādi un apgalvo, ka viņam nepatīk skatīties savu izrādes,” režisoru raksturo Evita Ašeradena.

Aktieri Valmieras teātrī viņu mīl, tas jubilejas reizē bija pat sataustāms gaisā. Arī citu teātru aktieri teikuši, ka gribētu, lai Deičs pie viņiem iestudē.

“Fantastiski, ka bijusi iespēja lieliskos darbos spēlēt. Jāpaiet laikam, lai saprastu, ko daru. Ko tas, kas esmu es uz skatuves, kurš dara to, ko Felikss prasa un acīmredzot izdara. Viens no tādiem darbiem Anna Kareņina. To var pieskaitīt pie aizprāta darbiem. Toreiz daudz ko darīju, bet nesapratu,” darbu pie Feliksa Deiča raksturo aktieris Tālivaldis Lasmanis. Par darbu pie Čehova “Ivanovs, Tālivaldis Lasmanis bilst, ka bijām “Čehova un Feliksa ticībā paņemti”.

Aktrisi Inese Ramute atklāj, ka pateicoties Feliksam Deičam nav pametusi savulaik Teātra fakultāti. “Viņš neļāva man aiziet par burbuli fakultātē,” atklāj aktrise.

“Viņš, cik tas ir iespējamsrežisoriskā darbā ar aktieri, cenšas aktieri ne tikai lietot un izlietot savām vajadzībā, viņš aktieri veido. Tā ir liela atšķirība starp režisoru, kurš tevi izlieto un izmet. (..)

Esmu redzējusi, kā strādā ar maniem kolēģiem, kuriem ar katru izrādi dod sarežģītāku uzdevumu. Tā ir iznīkstoša vērtība mūsu teātrī. Apbrīnoju viņu, kur cilvēkam var būt tik liela pacietība, ja tu redzi, ka cilvēkam 20 reizi nevar izdarīt, Felikss sēž un gaida. Ne pie viena režisora neesmu bijusi tik atvērta, kā pie viņa. Nav sasprindzinājuma.

(..) Ar viņu var runāt par visām izrādēm, kas teātrī. Ar viņu ir interesanti runāt par profesiju. Kas tajā pūra lādē ir iekšā! Viņš precīzi formulē aktierisko uzdevumu, esam smējušies, ja pie Feliksa nevari nospēlēt, jādomā par profesijas maiņu...,” analizē aktrise Inese Pudža.

“Mani dažkārt kritiķi rāj, ka es visu it kā padaru maigāku, bet mani neinteresē cietsirdība. Man to ir grūti uztvert, it kā iekšēji jūtu, ka tā nav patiesība. Pasaule ir ļoti daudzveidīga – tā ir gan tāda, gan tāda. Un tomēr gaišā nots ir dzīvi apliecinoša. Tā ir svarīga, un dod dzīvei jēgu. Izceļot tumšo dzīves pusi, nekur tālu netiksim,” tā uzskata Felikss Deičs.