Režisore Ieva Ozoliņa uzņēmusi savu otro pilnmetrāžas dokumentālo filmu "Dotais lielums: mana māte". Filmas pirmizrādes vakarā pagājušā nedēļā uz skatuves kāpa gan filmas galvenais varonis – matemātiķis Raitis, gan viņa mamma Silvija. Mātes un dēla attiecības ir tikai viens no tematiem, par kuru runā skatītāji un kino profesionāļi, karstākais jautājums drīzāk ir režisores metode, tas, kā filma uzņemta.

„Es tevi tādu nepazīstu,” kādā no filmas ainām aizvainoti saka Raita māte Silvija. Raitis visas filmas garumā māti tincina, staigā viņai pakaļ, grib tikt uz priekšu, bet visu filmā redzamo sarunu esence ir abu mēģinājums piedabūt otru uzņemties vainu. Māte gaida, ka dēls kaut kā atdarīs, novērtēs to, ka viņa bērnus audzināja viena, dēls tikmēr atkārto, ka viņas dēļ stostās un nespēj nodibināt attiecības.

"Filma kaut kādā veidā viņus izģērbj. Atcerējos pati sevi, kad taisīju „Baņķieri”, to darīju ar sevi un es biju filmas režisors. Man likās, ja es to varu izturēt, arī viņi to var. Būtībā stāsta nav par Raiti un viņa mammu, tas ir plakāts par māti un dēlu, par daudzām mammām, kas uzņemas dēlus audzināt vienas, jo viņas jau iepriekš izdomā, ka vīrietis ir vājš, vai arī vīrietis patiešām ir vājš pie mums,” uzskata filmas režisore Ieva Ozoliņa.

„Kad viņas to izdarījušas un bērni ir izauguši, viņas nemitējas atgādināt, ka viņas ziedojušas, ka bērnam jābūt mūžīgi pateicīgam. Tā bija Silvijas pozīcija un viņa to gribēja paziņot caur filmu. Viņiem tas bija izdevies abiem – izstāstīt to, kas viņiem būtiski, jo tas bija vienīgais veids. Īsti Raita žēlabas, ka māte izpostījusi viņa dzīvi, neviens uzklausīt negribēja.”

Ievas Ozoliņas pirmajā dokumentālajā filmā "Mans tēvs baņķieris" režisore bija acīmredzami klātesoša, 90. gados pazudušais Boriss, ko viņa devās meklēt, ir viņas tēvs, režisore arī ierunāja aizkadra tekstu. Filmā "Dotais lielums: mana māte" lielāka nozīme ir ļoti nekautrīgajai kamerai, un šķiet, ka filmas varoņi neiebilst. Skatītājs, ar operatora palīdzību, nokļūst arī viesnīcas istabā un stāv blakus gultai, kurā Raitis ar sievieti neveikli sarunājas par skaistumu un haosu.

Intimitāte, dokumentējamo uzticēšanās filmēšanas grupai 2017. gada novembrī novērtēta Amsterdamas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā. Kategorijā, kurā izraugās labāko no 15 daudzsološu režisoru filmām, filmai "Dotais lielums: mana māte" žūrija piešķīra speciālbalvu. Viens no žūrijas dalībniekiem, Nīderlandes režisors un kino operators Nīls van Kūvords (Niels van Koevorden) saka, neraugoties uz dažiem trūkumiem, filma viņam ļoti patikusi.

„Var daudz ko teikt par šo filmu – tā nav pienācīgi nofilmēta. Skaņa ir draņķīga. Ir ko kritizēt. Bet tas filmai pat piestāv. Un beigās tas nebija svarīgi, jo kopējais iespaids ir ļoti spēcīgs. Tā visus pārņēma – filma ir ļoti smieklīga, dramatiska, spraiga un neparedzama,” atzīst Nīls van Kūvords. „Un galvenais varonis, tas, kā viņš dzīvo, runā un kustas, tas padara konfliktu redzamāku. Mēs atpazīstam to savā dzīvē kā kaut ko sīku, bet vērojot viņus, tas kļūst universāls. Vienīgais jautājums, kas mums bija – kāpēc virtuves ainā, kurā galvenais varonis uzbrūk savai mātei, ekrāns ir melns un mēs to neredzam. Kāpēc to nerādīt, ja jau iekļauti manipulatīvie dialogi, kas ir pat smagāki nekā fiziska vardarbība. Skatoties filmu, nevajadzētu rasties šādiem jautājumiem par filmas uzņemšanas procesu. Jo tas liek sākt šaubīties par režisores godīgumu citās situācijās, kur tam nav pamata."

„Filmu skatīties pietiekami interesanti, kā profesionāls dokumentālists zinu, ka visi ar to esam grēkojuši, ka ar cilvēkiem var manipulēt, var paredzēt situācijas, nevaru šo filmu pieņemt kā īstu dokumentālu filmu. Bija vairākas epizodes, kas redzamas, ka inscenētas,” atzīst režisore Dzintra Geka. „(..) Silvija Ozola ir mana vienaudze. Par to, ka esam vainīgas savu bērnu priekšā, esam atbildīgi, ka nespējām viņiem pietiekami lielu uzmanību veltīt, tas viss, kas ar viņiem noticis, gan, ka viņi stostās, gan citas vainas, ka netiek ar sevi galā. Izlasīju interviju ar Silviju Ozolu, tas, ka nebija tie dzīves apstākļi, lai cilvēki varētu normāli ģimenē dzīvot... Mēs visam tam izgājām cauri. Šis gadījums nav unikāls. Tikai man galīgi nav saprotams, ka tie bērni ir ļoti atšķirīgi.”

Ko un kā var un nevar darīt dokumentālajā kino, par to plaši sprieda 2012. gadā. Tad iznāca Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filma "Dokumentālists" un cilvēki svēra, kurš lielāks manipulators – purva Inta vai Ivars Zviedris, kas brauca pie viņas filmēt, pirka briketes un tīrīja sniegu.

„Mani varoņi nekad neteiktu, ka Ivars teica, dari tā. Mēģinu, cik vien iespējams dokumentālā kino, novērot. Ieva mēģina vairāk strādāt ar citiem instrumentiem. Viņa izdomājusi gandrīz kā spēlfilmā scenāriju, kas var notikt, un uz dokumentālās bāzes mēģina to risināt,” vērtē Ivars Zviedris.

Līdzās cilvēkiem, kuri saka paldies par Ievas Ozoliņas dēla un mātes attiecību stāstu, ka atpazinuši tur kaut ko no savas dzīves, ir cilvēki, kuri uztraucas, vai varoņi nav izmantoti, vai sapratuši, ko dara.

„Ir divas metodes: viena, ko izmanto Ivars Seleckis, otra - Herca Franka. Ja būtu kadrā vajadzīgs kaķis, Seleckis gaidītu, kamēr viņš atnāk, Hercs Franks viņu tur iemestu. Kad mēs pazinām varoņus, mēs zinājām, kā viņi varētu rīkoties katrā situācijā. No Raita nepārtraukti saņēmu informāciju, kā viņš redz lietas un kādi viņa tuvākie plāni, es sāku modelēt situācijas, lai tās notiktu tuvākā gada laikā,” skaidro Ieva Ozoliņa.

Režisore vērtē, ka cilvēku vēlme uzsvērt filmas negatīvos aspektus ir mēģinājums aizmiglot sev acis par tēmu, ko negrib saskatīt.

„Vienā vārdā – vērtēju ļoti labi. Ievas ceļš kinematogrāfā iesācies veiksmīgi, viņa drosmīgi runā par sevi un problēmām, kas viņai liekas sabiedrībā sāpīgas Un māk par to runāt,” analizē režisors Pēteris Krilovs. „Dokumentālā kino ceļš ir pietiekami problemātisks šobrīd. Varētu daudz runāt, kā vai tā un mazliet citādi darīt. Tas neattiecas tikai uz Ievas filmu. Viens solis un mēs esam ļoti plašā diskusiju laukā par dokumentālo kino šodien.”

Ieva Ozoliņa intervijā skaidro, ka maksimāli saudzēt galveno varoni, tas nebija nodoms, ko visu laiku turējuši prātā. Svarīgākais bijis – izstāstīt stāstu. Pēteris Krilovs uzskata, ka tas ir izdevies, turklāt galvenajam varonim Raitim filmēšana pat palīdzējusi.

Viens solis un esam plašā diskusiju laukā par dokumentālo kino. Kino kļūst intīms, tuvojas dienasgrāmatas, vai „grēksūdzes” līmenim.