Itāļu godalgotā dokumentālista Džanfranko Rosi filma „Ugunis jūrā”, kas šogad nominēta Amerikas Kinoakadēmijai balvai „Oskars” kā labākā dokumentālā filma, skatāma kinoteātros Kino Bize un K.Suns no 17. februāra.

" Ugunis jūrā" ir viens no izcilākajiem un nozīmīgākajiem pagājušā gada kinodarbiem, kas saņēmis neskaitāmus novērtējumus – Eiropas Kinoakadēmija to atzinusi kā Eiropas gada labāko dokumentālo filmu, 2016. gadā filma ieguva Zelta lāci Berlīnes Starptautiskajā kino festivālā.

Filmā Rosi fiksē Eiropā īpaši aktuālo tautu staigāšanu un migrāciju intīmā un humānā tvērumā, vēršot uzmanību uz Lampedūzas salas iedzīvotājiem un to, kā viņu dzīvi maina tūkstošiem bēgļu, kuri šķērso Vidusjūru. "Kad man vaicā, vai šī ir dokumentālā filma, man ir grūti atbildēt. Jo tā gluži nav. Tas ir kas vairāk," uzskata Rosi. Ugunis jūrā ir kuģi, kas tur peld, tā ir bāka, tā ir arī dziesma, ko atskaņo vietējais radio.

Filmas centrā ir 12 gadus vecais Samuele, kurš dzīvo Vidusjūras ūdeņu apskalotā salā 220 km no kontinentālās zemes. Gluži kā visi vienaudži viņš ne vienmēr priecājas par došanos uz skolu. Pusaudzi vairāk saista kāpelēšana pa akmeņaino krastu, niekošanās ar lingu un slaistīšanās ostā. Bet viņa māju sala nav tāda kā citas. Gadiem ilgi šī sala ir pārceļotāju galamērķis, mazās laivās šķērsojot Vidusjūras ūdeņus no Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu krastiem. Tagad Lampedūzas sala ir kļuvusi par metaforu bēgļu ceļam Eiropas virzienā un mūslaiku cilvēces traģēdiju. Eritrejā dzimušais Rosi vairākus mēnešus pavadījis uz šīs teju 6000 cilvēku apdzīvotās salas, portretējot tās iemītniekus un ikdienu, ko neizbēgami ietekmē pārsimtūkstoš bēgļu ierašanās katru nedēļu. “Tas nav pieņemams, ka cilvēki, bēgot no traģēdijas un šķērsojot jūru, nonāk citā traģēdijā. Viņi mirst,” ir pārliecināts filmas režisors.

„Apzināties un saprast notiekošo – man tas ir ļoti svarīgi. Tālu jūrā redzot laivu ar izmisušiem bēgļiem, mēs nedrīkstam griezt galvu uz otru pusi. Mēs visi esam atbildīgi par notiekošo. T

ās laivas ierodas no 20 jūdzes attālās Lībijas. Un mēs zinām, ka tur gaida vēl simtiem tūkstoši cilvēku gaida, kad varēs doties prom. Mums jāspēj radīt humanitārs tilts un palīdzēt viņiem izkļūt no turienes. Mēs visi esam šīs traģēdijas dalībnieki. Mēs nevaram teikt, ka nezinām, ka tas notiek mūsu acu priekšā katru dienu,” tā preses konferencē pēc Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla galvenās balvas saņemšanas teica Džanfranko Rosi.

Režisors Džanfranko Rosi ir uzņēmis sešas filmas un ir viens no redzamākajiem kino režisoriem. Intervijās viņš ar labu vārdu piemin savu skolotāju – rīdzinieku Borisu Fruminu, kas ir arī  režisoru Jāņa Norda un Gata Šmita skolotājs.

Berlināles apskatnieka Džimija Keidža vērtējums filmai:

„Lampedūza ir neliela sala, kurā dzīvo mazāk par pieciem tūkstoši cilvēku. Tā atrodas pusceļā starp Lībiju un Sicīliju un ir kļuvusi par pirmo pieturvietu bēgļiem no Āfrikas un Tuvējiem Austrumiem, pirms viņi nonāk Eiropā. Pāri par 100 000 cilvēku, bēgot no terora un tirānijas, nonāk Lampedūzā. 50 000 ir noslīkuši. Tas ir briesmīgi un nepatīkami, ka līdz mums nonāk tik daudz ziņu par slīkstošiem bēgļiem. Vidusjūra ir kļuvusi par masu kapavietu.

„Ugunis jūrā” ir spēcīga dokumentālā filma, kas pievērš uzmanību bēdām un ciešanām. Džanfranko Rosi  rāda notiekošo un montē, bet nekomentē. Mēs nedzirdam aizkadra balsi. Filmas veidotāji sevi pozicionē kā autsaiderus, kas nevienam neuzmācas un netraucē.

„Ugunis jūrā” rāda ne tikai bēgļu ierašanos, kuģīšus un nelielas laivas briesmās, glābēju centienus palīdzēt un Lampedūzas salas mediķus. Filma rāda arī citu pasauli,  sekojot salinieka - 12 gadus vecā Semjuela gaitām. „Ugunis jūrā” nav bēgļu hronika, tā nemeklē notikumu cēloņus un risinājumu. Filma ir momentuzņēmums tam, kas notiek pašlaik. Pašlaik Lampedūzas pieaugušo salinieku dzīve ir saistīta ar bēgļiem. To nevar teikt par Semjuelu. Viņš dzīvo tālāk savu bērna dzīvi kopā ar tēvu, kurš katru dienu iet jūrā, un vecmāmiņu, kura stāsta par jaunībā piedzīvoto karā. Vienojošais ir mazā Semjuela ārsts, kura dzīve ir cieši saistīta ar palīdzības sniegšanu bēgļiem.”