Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāle pulcē 104 māksliniekus

Atklāta Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāle. Kuratores Katerinas Gregas izstādē “Viss bija mūžīgs līdz pārstāja tāds būt” piedalās 104 mākslinieki, tostarp 10 kolektīvi. Izstāde apskatāma no 2. jūnija līdz 28. oktobrim astoņās norises vietās Rīgā un Jūrmalā.

Par Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli saruna ar tās galveno kuratori Katerinu Gregu, kopā ar viņu izstaigājam ekspozīciju Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes ēkā, bet Kultūras Rondo studijā tiekamies ar mākslinieku Pauli Liepu, kurš biennālei radījis darbu sēriju, reflektējot par dzīvi kā projektu un mūsu vēlmi to iekārtot gluži kā dzīvokli.

Tāda mēroga mākslas notikums Latvijā vēl līdz šim nav noticis – astoņos punktos Rīgā skatāmas izstādes, kurās pārstāvēti visdažādākie mākslas paveidi, tiešāk vai pastarpinātāk saspēlējoties ar biennāles devīzi „Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt”.

Pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles nosaukums “Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt” aizgūts no krievu rakstnieka Alekseja Jurčaka tāda paša nosaukuma grāmatas. Pieņemot Jurčaka grāmatas nosaukumu kā metaforu pašreizējām straujajām pārejām, izstāde rosina pārdomas par pārmaiņu procesu un to, kā tas tiek uztverts, gaidīts, piedzīvots, asimilēts un apgūts straujo transformāciju laikā.

104 mākslinieki un 10 mākslinieku apvienības ar saviem darbiem piepilda Latvijas Universitātes bijušo Bioloģijas fakultāti, Kristapa Morberga rezidenci Meierovica bulvārī, Andrejsalu, tekstilrūpnīcu “Boļševička”, mākslas staciju “Dubulti”, Kaņepes Kultūras centru un vēl pāris izteiksmīgas Rīgas vietas. Pārstāvēto darbu tehnika - glezniecība, tēlniecība , fotogrāfija, video un filmu māksla, skaņas instalācijas un pētniecības rezultāti. Biennāles galvenā kuratore Katerina Grega bijusi vadībā astoņām mākslas biennālēm, veidojusi Beļģijas un Dānijas paviljonus Venēcijas mākslas biennālē, strādājusi prestižās izstādes Manifesta nr. 9  kuratoru grupā, kā arī veidojusi Igaunijas valsts simtgades programmā iekļauto izstādi The State is Not A Work of Art Tallinā. Kā uzsver pasākuma veidotāji, biennāles galvenais mērķis ir izmainīt pieņēmumus un viedokļus, un cilvēku skatījumu uz laikmetīgo mākslu.

Gandrīz trešdaļa biennāles dalībnieku ir no Baltijas valstīm, lielākā daļa - no Baltijas reģiona (Polijas, Zviedrijas, Dānijas, Somijas un Vācijas). Pārējie mākslinieki ir no Korejas, Argentīnas, Venecuēlas, Kolumbijas un Dienvidāfrikas, kā arī Krievijas, Beļģijas, Nīderlandes, Spānijas, Portugāles, Šveices, Grieķijas un Bulgārijas.

Tā kā Rīgas mākslas biennāles pamatvēstījums ir pārmaiņas – vides jautājumos, politikā un arī mākslā – vai māksla ir pēdējais bastions, kurā mierīgi paraudzīties uz šīm pārmaiņām un izaicinājumiem, ar kuriem mums nākas saskarties?

Katerina Grega: Man ļoti bieži uzdod jautājumu: „Vai māksla var izmainīt pasauli?”. Un mana atbilde ir: iespējams, māksla nevar izmainīt pasauli, bet tā var izmainīt to, kā cilvēki domā par notiekošo pasaulē. Tas, savukārt, ir ļoti svarīgi, lai notiktu izmaiņas. Mūs bombardē ar informāciju no ļoti dažādām pusēm, ir sociālo mediju ietekme, attēlu pārbagātība. Tāpēc telpa, kuru piedāvā māksla, ir ļoti svarīga telpa kritikai un izvērtēšanai, kas ir nozīmīgi tādas pasaules kontekstā, kura ar katru dienu arvien vairāk tiek polarizēta, kad naratīvi, kurus rada politiķi un mediji, bieži vien uzstāj, ka lietas ir vai nu melnas vai baltas. Rīgas biennāle apvieno tieši tādus māksliniekus, kuri pārstāv šo kritisko nostāju, kuri nodarbojas ar izpēti, iedziļināšanos sevis izvēlēto tēmu sarežģītībā. Viņu pienesums ir ne tikai mākslas darbi, bet arī zināšanas, kuras viņi ir uzkrājuši, apkopojuši. Līdz ar to šis nav pasākums, kurā tiek eksponēti formāli mākslas darbi, tas ir notikums, kurā mākslinieki ierodas, lai kopīgi runātu par šībrīža pasaules stāvokli – politiskā, sociālā, ekonomiskā, tehnoloģiju un zinātnes kontekstā, kā arī filozofiskā un eksistenciālā. Atsaucoties uz jūsu jautājumu, es pievienotu to, ka māksla ir pēdējais bastions, kurā mums ir pastāv vārda brīvība laikā, kad viss apkārt notiekošais tiek vienkāršots vai komercializēts.