Apbrīnojami daudzpusīgs mākslinieks – tāds bijis Romans Suta, kuram 120. jubilejas gadā veltītas divas lielas izstādes. Tajās parādīts spožākais meistara veikums stājmākslā, lietišķajā mākslā, dizainā, scenogrāfijā un kino. Turklāt mākslinieks pratis arī savu dzīvi pārvērta par mākslu. Divas dienas Kultūras Rondo piedāvās ieskatu šajās izstādēs. Vispirms dodamies uz Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju. Par izstādi stāsta mākslas vēsturnieks Eduards Dorofejevs.

Ekspozīcija, veltīta Romanam Sutam iekārtota tā, ka zāles pusē ir tā sauktā „biogrāfijas siena”, bet pretējā - zigzaga veidā izkārtoti dažādi daiļrades posmi, kur gleznas, grafikas un tušas zīmējumi, to visu palīdz labāk saprast paskaidrojoši teksti, citāti, fakti.

“Reti mums gadās, ka ir izstāde ne tikai par vizuālo mākslu, bet arī par cilvēku,” izstāde LNMM vērtē Eduards Dorofejevs. “Nevajag lasīt, nevajag gidu, var vienkārši izstaigāt izstādi un redzēt divas lietas – cilvēka likteni, viņa dzīvi un attīstību mākslā, viņa uzskatu evolūciju un paralēli mākslas darbus, kas parādā šo mākslas attīstību un ilustrē viņa dzīvi. Ir saspēlē starp mākslinieku un viņa darbiem.”

Aplūkojot labi zināmo Romana Sutas „Pašportretu ar pīpi”, kurā viņš redzams jūrnieka kostīmā, darbs tapis 1919.gadā. Eduards Dorofejevs norāda, ka Suta parādīts kā traģikomisks personāžs un tādu ir maz mūsu mākslā.

Izstāde ir mēģinājums rekonstruēt mākslinieka dzīvi un biogrāfiju, tomēr Eduards Dorofejevs vērš uzmanību, ka par daudzām lietām pilnībā droši mēs nevaram būt. Arī par to, vai Suta tiešām vēlējies dzīvot cirka tuvumā. Tomēr cirka tēma viņa daiļradē ir nozīmīga.

“Skaidrs, ka cirks, teātris, bufonāde ir modernisma valodas elementi. Suta to izmantoja. Viņš atradis kaut sev tuvu un to viņš izmanto ne tikai savā mākslā, bet arī konstruējot savu tēlu. (..) Mākslinieks sevi konstruē ne tikai ar savu mākslu, bet arī ka sociālu fenomenu, kā kultūras figūru,” analizē Eduards Dorofejevs.

Izstādi iespējams skatīt no biogrāfiskās sienas, dodoties pretējā zāles pusē pētīt atsevišķas sadaļas, kā erotika, kubisms vai citas tēmas. Izstādes stāsts netiek veidots stingri hronoloģisks, piemēram, pēkšņi no modernisma tiek izrauta viena epizode – te viņa sievas Aleksandras Beļcovas portrets.

“Šis portrets parāda, ka Suta neuzgleznoja savas dzīves laikā nevienu savas sievas portretu. Šis ir vienīgais variants, kuru paši muzeja darbinieki nosaukuši par Aleksandru Beļcovu, tam nav paraksta, figurē kā 'galva'. Mēs gribam ļaut cilvēkam pašam pabeigt šo stāstu un sacerēt, kādas varētu būt attiecības starp vīrieti un sievieti. Ja viņš viņš savaldzinājis jauno Aleksandru Beļcovu vēl vilcienā ar savām zināšanām un harismātisku personību, no otras puses nav atstājis nevienu pilnasinīgu liecību, ka izskatījās viņa mīļā sieva,” atklāj Eduards Dorofejevs.

Esam nonākuši līdz izstādes sadaļai - kubisms. Romans Suta ticējis mākslas evolūcijai, uzskatot, ka kubisms ir universālas mākslas valodas likumsakarīga evolūcija, “kur prāts var pārvaldīt no dabas ņemtus iespaidus, pakļaut no dzīves un dabas ņemtus motīvus racionālai un sistemātiskai kārtībai, no kā rodas spēlējošie arlekīni un citi cirka personāži, kas nekad nepazūd Romana Sutas daiļradē,” tā Eduards Dorofejevs.

Pēc Eduarda Dorofejeva domām, visradošākā ir Romana Sutas grafika, tie ir gan tušas zīmējumi, gan akvareļi. “Šie silueti kā Ķīnas vai japāņu kaligrāfijā bez liekām detaļām pārvēršas par izteiksmīgām zīmēm,” norāda Eduards Dorofejevs.

Izstāde kopumā ir liecība, cik viens mākslinieks var būt daudzpusīgs, tomēr, lai pilnībā to izbaudītu – jādodas uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur apskatāma Romana Sutas daiļradei veltīta otrā daļa – lietišķā māksla un dizains. Tajā redzami reti un pat unikāli eksponāti no muzejiem un privātkolekcijām. 

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja akcents ir stāstīt par Romanu Sutu kā dizaineru.