2018. gads būs pārpilns notikumiem. Un, iespējams, 2018. gada 1.janvāris var paiet gluži nemanāmi – Rūdolfa Blaumaņa 155. dzimšanas diena. Un tomēr nē, jo ne jau datumi ir tik svarīgi. Svarīgi, ka turpinās pētījumi un tulkojumi, un, protams, turpinās – jautājumi. Jaunākie pētījumi par Rūdolfu Blaumani – apgādā “Zinātne” iznākusi grāmata "Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme: Rakstnieks un viņa adresāti vēstulēs un komentāros". Kāds Rūdolfs Blaumanis atklājas sarakstē ar draugiem un laikabiedriem? Savukārt vācu valodā Bīlefeldē iznākusi grāmata, kurā lasāmi Blaumaņa vāciski rakstīties stāsti “Frost im Frūhling” (“Salna pavasarī”). Kultūras Rondo studijā vēstules fragmentus lasām un pārrunājam ar literatūrzinātniekiem Līviju Volkovu un Benediktu Kalnaču un dramaturgu Jāni Balodi.

Rūdolfs Blaumanis rakstīja garas, personiskas un atklātas vēstules, kas sniedz nepastarpināti dokumentālu iespaidu ne tikai par viņa ētiskajiem un estētiskajiem, politiskajiem un sociālajiem uzskatiem, bet arī par rakstnieka intīmajām izjūtām un pārdzīvojumiem, viņa dažkārt veltīgām ilūzijām.

“Dzīvā valoda, krāsaini izteiksmes līdzekļi, ko velta cilvēkiem, var just to kaislīgo dabu, ka esi spēcīgu emociju varā, kad kādam cilvēkam raksti,” tā par Blaumaņa vēstulēm bilst Jānis Balodis, kurš arī raidījumā lasa atsevišķus vēstuļu fragmentus.

Līdz šim Blaumaņa vēstules nepilnīgā apjomā publicētas Kopotu rakstu 7. un 8. sējumā (1959-1960). Rūdolfa Blaumaņa dzīves un daiļrades pētnieces literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas sagatavotajā rakstnieka vēstuļu pilnajā izdevumā pirmoreiz apkopotas visas pieejamās Blaumaņa 355 vēstules, kur līdzās jau iepriekš publicētajām būs vairāk nekā 10 pirmpublicējumi, kas atrasti Rakstniecības un mūzikas muzeja fondos, LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un retumu nodaļā, kā arī privātpersonu krājumos.

Līdz šim publicētās vēstules nav komentētas, 10 no tām publicētas vācu valodā bez tulkojuma latviešu valodā. Šajā izdevumā vēstuļu teksti publicēti, saglabājot visas oriģinālos esošās R. Blaumaņa rakstības, resp., valodas īpatnības. Iepriekšējos publicējumos svītrotie paša rakstnieka necenzētie vārdi un izteikumi viscaur atjaunoti. Saskaņā ar mūsdienu valodas normām labota vienīgi interpunkcija un garumzīmes.

Blaumaņa sirdslietas

Iespējams, kaut kur arvien glabājas ar sarkanu lentīti pārsietas Blaumaņa Marijai fon Adrejanovai rakstītās vēstules. Tagad mums ir vismaz Marijas fon Andrejanovas fotogrāfija.

“Vēstules neviens nav atradis. Bet vairāk nekā 100 gadus nebija arī viņas ģīmetnes, tagad ir. Ar teikšanu nē ir jāuzmanās,” bilst Līvija Volkova.

Stāstot arī par Blaumaņa saraksti ar Leontīni Veseri sirdslietu sakarā, Līvija Volkova norāda, ka

“ir daudz sakritību viņa daiļradē, kur viņš ieliek laika izjūtas un noskaņas. Dialogs ar Mariju fon Andrejanovu ir ne tikai mums zudušās vēstules, bet arī dažs labs viņa dzejolis.

(..) Ir dzejoļi, kas norāda viņa tā laika noskaņu, ka zaudēts kaut kas".

Ja Blaumanis turpinātu rakstīt vāciski...

“Tā ir hipotētiska situācija. Interesanta. Jaunajā vēstuļu izdevumā Līvija Volkova vienā no pirmajiem komentāriem raksta, ka līdz 80. gadu vidum viņš nemaz tik labi latviešu valodu nepārvalda,” skaidro Benedikts Kalnačs. “Liekas, ka viņš saprata vienā brīdī par palikšanu savas tautas vidu. Dzīvodams Rīgā, viņš gāja uz vācu teātri, skatījās, kas notiek vācu sabiedrībā, bet, man liekas, ka vācbaltiešus sabiedrībā viņš nejuta tādu garīgu možumu, kāds bija latviešiem. Tur bija dzīvība un mutuļojošais, tas bija tāds tautas augšanas un briešanas process, un vienā brīdī viņš to izvēlējās.”

Blaumanis gribēja, lai vāciski parādās viņa darbi. Viņam bija svarīgi pārkāpt vienas valodas robežas. Viņa dzīves laikā no 17 tekstiem, ko viņš ir uzrakstījis vāciski vai tulkojis, viens teksts parādās Vācija. Lielākoties tas paliek Baltijas vācu periodikā.

“Vācijā vismaz pētnieciskās aprindās interese ir parādījusies, tas solis, ko neizdevās spert toreiz, šobrīd kaut kādā mērā ir sperts,” vērtē Benedikts Kalnačs.

Sirds degsme un enerģija vēstulēs

“Tas, kā Blaumanis sevī visu izdzīvoja, tas bija ļoti intensīvi. Viņš arī ieteikumos jaunajiem autoriem raksta: “Mēģiniet rakstīt tik precīzi, cik vien iespējams, un tas būs vispatiesāk.” Un par sevi saka: “Kur es kaut ko piedomāju, to es pēc tam redzu, ka varbūt lieks.” Viņa šķietami personiskā pārvēršana mākslas darbā, tas viņam ir apbrīnojami padevies novērojumu dziļumā,” uzskata Benedikts Kalnačs.

“To sirds degsmi, enerģiju, sirds sāpes un laiku, ko viņš ielicis šajās 79 vēstulēs Aleksandram Būmanim, raksturo Blaumani tā, ka labāk ir grūti iedomāties,” tā par vēstulēm Aleksandram Būmanim, kuru labāk zinām kā “Skroderdienu Silmačos” mūzikas autoru, bilst Līvija Volkova. “Ārkārtīgi sāpīgi, ka Būmaņa izrāvienu, ka viņš kļuva par izcilu juristu un lika Latvijas jaunās valsts juridiskās sistēmas pamatus, Blaumanis nepieredzēja. Viņš ticēja, viņš teica: “Es no tevis daudz gaidu.”

Taču Blaumaņa tiešie un reizēm nesaudzīgie vārdi vēstulēs arī kādu atgrūž.

“Jāņem vērā sociālo attiecību loks un konteksts, kurā viņš darbojās. Literārā pasaule un vide bija lielā mērā vīriešu dominēta. Viņš, sekojot kaut vai tam, kas notiek latviešu literatūrā, novērtē Aspazijas lomu. Pārsvarā tie rakstnieki, ar daudziem, kas literatūrā un rakstniecība, viņš ir intensīvos kontaktos," atzīst Benedikts Kalnačs.

"Blaumaņa personībā pievilcīgais ir tas, ka viņam attiecības, kuras viņam būtiskas, tās ir intensīvas un piepildītas. Tur nāk klāt arī didaktiskais un audzinošais faktors, kas vienu otru atgrūž.

Redzam stāstos, ka attiecības sarežģās ar Andrievu Niedru, Emīli Melngaili, Viktoru Eglīti, kas raksta, ka Blaumanim svarīgākā ir sirds, ja pārējās zonās notiek atsvešināšanās, tad tomēr viņa ieintersētība otra liktenī, dzīvesstāstā, kā viņš piepilda savu personību, tā ir svarīga, kāpēc attiecības ir tik intensīvas.”