Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē Ģirts Ēcis iestudējis Gunāra Priedes lugu „Saniknotā slieka”. Lugas darbība risinās pagājušā gadsimta 80. gados Rīgā, kur dzīve rit savu ikdienišķo gaitu: blatu sistēma, nebeidzamas rindas, importa preces, sūdzību rakstīšana… Jāatgādina, ka dramaturgs Gunārs Priede pats pirmais uzdrīkstējās savos darbos runāt par reāliem tā laika cilvēkiem, nevis attēloja sociālistiskā reālisma varoņus. Viņa lugu „Smaržo sēnes” aizliedza, un tā kļuva par pirmo un vienīgo oficiāli aizliegto latviešu autora lugu. Savukārt „Saniknotā slieka” ir vienīgā G. Priedes sarakstītā komēdija. Radošajai komandai bijis interesanti un svarīgi paskatīties uz jau piemirsto laiku. 

“Man personīgi tas bija viens no brīnišķīgākajiem laikiem. Esmu dzimis 1971. gadā. Tāpēc daudz nācās domāt par to, kā šobrīd raugāmies: nedod dievs, atgriezīsies Padomju Savienība, nāks krievi vai vēl kaut kas. Tagad nāk citi. Tomēr 80. gadu Vecrīga bija, cik atceros patumša, pussagruvusi vieta. Dzīvot tādā skaistumā, nenovērtējot un nekopjot to, tas atsaucas arī uz pašiem cilvēkiem. Viņi acis nespēj pacelt augstāk par grīdu,” vērtē iestudējuma režisors Ģirts Ēcis. “Jebkuri radoši cilvēki bija spiesti sevi cenzēt sevi un skatīties apkārt. To cilvēku daudzums, kas gribēja uz kaut kādas nodevības pamata balstīt savu karjeru un dzīvi, vai vienkārši aiz tīra ļaunuma tas bija baisi. Tas bija šausmīgākais, ka nevari būt drošs neparko. Mēs nevaram ar lustrāciju joprojām sadzīvot saprasts, ka iespējams, ka katrs trešais, nāca un gāja, un skatījās, un ziņoja. Slikti, ka neesam apjautuši, cik daudz tomēr bija cilvēku, kas apzināti izvēlējās dzīvot kā nodevēji.”

“Būsim godīgi, mēs dzīvojām cietumā. Nav, ko izlikties. Ir, kas saka, nav jau tik traki, padomju laikos bija arī labas lietas. Jā, bija personīgas lietas, kas bija labas. Tas bija drausmīgākais laiks, kāds jebkad šeit ir piedzīvots,” uzskata aktieris aktieris Edgars Samītis, izrādē viņš ir students Dairis Pučkāns. “Tagad arī ir savas problēmas un daudz kas notiek ne tā, kā vajadzētu notikt. Zinām, ka ir cilvēki, kas “pasūta mūziku” un nosaka, kā te notiks, tās nav altruistiskas intereses sabiedrības labā. Tās merkantīlas, koruptīvas intereses sev. Neskatoties uz to, mēs varam brīvi runāt, mēs varam kritizēt, cik gribam. Teikt, apsaukāt, ķēmoties, taisīt izrādes, izsmiet viņus, cik mēs gribam. Kas nebija iespējams padomju laikā.”

“Viņai nav īstas privātās dzīves, viņa izmanto tā laika iespējas uz citu privātās dzīves nepilnībām norādīt un tā piepildīt savu vientulību. Mūsdienās raksta internetā komentārus, līdzīgā veidā tā izpaužas cilvēku vēlme norādīt, kā citiem vajadzētu dzīvot,” savu varoni Sibillu Švirksti raksturo aktrise Iveta Pole.

“Mūsdienu skatītājam tēma par cilvēciskām ilgām būt laimīgam un mīlētam savā dzīvē un šķēršļiem, kas to neļauj īstenot, ir vispārcilvēciska lieta, kas raksturīga jebkuram laikam un iekārtai un pēc kuras katrs tiecas,” vērtē Pole.