„Sapnis par Mēnesmeitiņu” ir emocionāls stāsts vēstulēs. Trīs cilvēku - Raiņa, Aspazijas un Olgas Kliģeres rakstītas vēstules ietver galvenokārt laika posmu no 1924. līdz 1929. gadam. Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste Gaida Jablovska sakārtojusi un hronoloģiskā secībā veidojusi krājumu, bet to klajā laidusi izdevniecība „Madris”. 

“Tā ir Raiņa mīlestība pret Aspaziju, Aspazijas mīlestība pret Raini, tā ir Olgas Kliģeres mīlestība. Kā dzīves nogalē raksta Aspazija – arī Aspazijas mīlestība pret Olgu,” par saraksti atklāj Gaida Jablovska.

Gaida Jablovska grāmatas atvēršanas svētkos sanākušajiem, un to Aspazijas mājā Dubultos bija kuplā skaitā, uzsvēra, ka Raiņa daiļradē Olga Kliģere neko nav mainījusi, protams, ir krājums „Mēness meitiņa” – tas, pēc pētnieces domām, ir dzejnieka radīts tēls. Bet ar Olgu Kliģeri Rainis un Aspazija sastopas 1920.gadā pēc atgriešanās no trimdas, kad dzīvo Muitas ielā 4, komunālajā dzīvoklī citu iemītnieku vidū rudenī ierodas Olga Kliģere, viņai tai laikā ir 22 gadi.

Krājumā publicētās vēstules un atklātnes sūtītas, kad bijuši prom no mājām, visbiežāk ceļo Rainis. Un atklātnes sūta abām sievietēm gan Aspazijai, gan Olgai. Vēstules un fragmentus no grāmatas sarīkojumā lasīja aktieri Inga Aizbalte, Ieva Mūrniece un Haralds Ulmanis.

Ievadā grāmatas sastādītāja norāda, ka „no ļaužu atmiņu stāstiem radīsies leģendas, pieņēmumi, aizvainojumi, bet līdz vēsturiskai, precīzai faktu izpētei vēl ejams tāls ceļš”.

“Muzeja Raiņa un Aspazijas kolekcijā ir daudz materiālu, starp tūkstošiem neatšifrēto vēstuļu ir daļa Aspazijas un Olgas Kliģeres vēstules. Ap Olgas Kligeres vārdu ir drusciņ tāds noslēpums un leģenda. Es savos jaunos gados, strādājot muzejā Olgu Kligeri vēl satiku. Tā, gadiem ejot, šīs vēstules sāku šifrēt. Tās bija šifrējusi ar mana vecākā kolēģe Olga Leite. Sāku likt kopā. Domāju, lai cilvēkiem ir pieejamas Olgas Kliģeres 28 vēstules, Aspazijas vēstules, Rainis jau ir Kopotos rakstos un internetā pieejams. Rainis arī par Olgu Kliģeri raksta savās dienasgrāmatās. Tā es visu saliku kopā. Tā ir Raiņa mīlestība pret Aspaziju, Aspazijas mīlestība pret Raini, tā ir Olgas Kliģeres mīlestība. Kā dzīves nogalē raksta Aspazija – arī Aspazijas mīlestība pret Olgu,” Gaida Jablovska atklāj, kas pamudinājis veidot šo krājumu.

“Viņa grib būt gudra, un viņa jau muļķe nav. Viņa grib būt inteliģenta un arī grib rakstīt. Rainis viņu mudina rakstīt. Laikam rakstniece no viņas nebūtu iznākusi. Viņa studēja tautsaimniecību, bija cilvēks ar vēlmi izglītoties, lasīt grāmatas. Kad brauca uz Eiropu, uz Itāliju, Venēciju, viņa raksta Rainim: redzēju to, to un to, redzi, ja tu te būtu bijis, tu tā pamatīgi varētu izstāstīt par dodžu pili, gan pārējām vēsturiskajām celtnēm, man jau pietrūkst zināšanu. Viņa sevi attīstīja,” Olgu Kliģeri raksturo Gaida Jablovska.

“Žēl, ka vēstules nav pilnībā saglabājušās. Olgas Kliģeres tuvinieki saka: Varbūt, ka Aspazija... Nevaram pateikt, kas notiek ar Raiņa istabas galda saturu 1929. 12. septembrī, laikā no 13. septembra, cik cilvēki rokrakstus kārtojuši un likuši. Tikpat labi, pieņemsim, pats Rainis tās vēstules neatstāja vēsturei. Arī tā var būt. Pārmest tieši Aspazijai, ka viņa aiz greizsirdības iznīcināja, tam nav nekādu pierādījumu.”

Krājumā lasāmas arī Olgas Kliģeres atmiņas. Bet šī krājuma tapšanas laikā Gaida Jablovska kopā ar izdevniecības „Madris” vadītāju Skaidrīti Naumovu uzklausījušas Olgas Kliģeres krustmeitu Maiju Graudiņu. Viņas māte bija Olgas māsa Leonīda Izande, arī viņas atmiņas ir šajā krājumā.