Tieši pirms gada, pagājušā gada janvārī, interneta žurnāls „Satori” paziņoja, ka turpmāk reizi gadā izdos drukātu grāmatžurnālu ar mērķi „apkopot jaunāko latviešu prozu, dzeju un dokumentālo prozu, iezīmējot jaunas autoru paaudzes veidošanos.”. „Satori” savu vārdu ir turējis, šogad iznācis grāmatžurnāla nākamais numurs, tā tēma – receptes. Saruna ar grāmatžurnāla sastādītāju un „Satori” galveno redaktoru Ilmāru Šlāpinu, grāmatžurnāla autoriem – rakstnieci Ingu Žoludi un Raimondu Ķirķi.

Pirmais, ko var pamanīt uzreiz – „Satori” grāmatžurnāla otrais numurs kļuvis ievērojami plānāks. Otrais gads, otrais žurnāls, ir brīdis, kad var salīdzināt žurnāla sākotnējos mērķus ar dzīves ieviestajām korekcijām un novērtēt no jauna dzimušās idejas.

„Patiesībā vēsture ir garāka, un droši vien tā saistīta ar „Satori” autoru vasaras nometnēm. Pēc otrās, trešās sāka tapt darbi, kurus gribējās nodrukāt ne tikai interneta formātā, bet arī uz papīra. Sākumā to darījām mazās burtnīciņās, tad nolēmām, ka vajag sadūšoties uz biezu literāru žurnālu ar ilustrācijām un interesantiem rakstiem,” stāsta Ilmārs Šlāpins.

Šis ir „budžeta izdevums” – tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Inga Žolude uzskata, ka lielā intensitātē uzrakstīt prozas tekstu, kad apkārt ir daudz citu cilvēku, trokšņu, ir liels varoņdarbs. Raimonds Ķirķis „Satori” vasaras nometnēs piedalījies jau trīs gadus, lielākoties viņš brauc, lai iepazītu vecos literātus, lai saprastu, ko viņi raksta.

„Tas mūs pašus pārsteidz, ka uz šo nometni vēlas braukt arī pieredzējuši autori un vēlas stāties meistarklasēs un mācīties,” bilst Ilmārs Šlāpins. „(..) Inga Gaile nāca un mēģināja uzrakstīt recenziju par vienu grāmatu, beigu beigās sanāca kaut kas līdzīgs dzejolim. Tas bija tik spēcīgs, ka neatļāvāmies nodrukāt.”

Ilmārs Šlāpins arī norāda, ka „Satori” vasaras nometnēs ir atrasti daudzi jauni autori. Kā vārdus, kas noteikti, jāiegaumē, viņš min Lauri Veipu, Alisi Redviņu un E. F. Kuku.

Grāmatžurnāla tēmas, kas pagājušā gadā bija „plūdi”, bet šogad „receptes”, ir arī „Satori” vasaras nometnes katra gada tēma. „Doma atrast vārdu, kas būtu plaši interpretējams pamatnozīmē, arī  daudz izmantots metaforiski,” skaidro Ilmārs Šlāpins.

Ilmāra Šlāpina ievadeseja ir teju vienīgais literārais sacerējums, kas patiešām ir recepte. „Manas attiecības ar receptēm ir divdomīgas, man nepatīk recepšu grāmatas, nekad mūžā neesmu nevienu ēdienu pagatavojis pēc receptes, bet man patī tās lasīt, man patīk rakstīt – ņemt dažādas sastāvdaļas, sajaukt kopā un skatīties, kas iznāks,” atklāj Ilmārs Šlāpins.

"Satori" pagājušās vasaras radošajā nometnē darbojās trīs meistardarbnīcas – publicistikas, dzejas un rakstnieces Ingas Žoludes vadītā prozas darbnīca.

„Recepti apskatījām no dažādiem rakursiem, bija ēst gatavošanas receptes, bija dzīves mākslas, sadzīves mākslas receptes, vairāk tās izmantojām maziem treniņuzdevumiem, lai iesildītos rakstīšanā,” atzīst Inga Žolude un stāsta, ka labs treniņš bijis aprakstīt virtuves piederumus Aizputē mākslinieku darbnīcu un rezidenču centra „Serde” virtuvē.

Savukārt dzejas darbnīcu "Satori radošajā nometnē vadīja Kārlis Vērdiņš. „Viņš ne pirmo gadu pieradina vai iebīda jaunos konceptuālajā dzejā,” tā Ilmārs Šlāpins. „Ne tikai jaunos,” piebilst Raimonds Ķirķis. Receptēm gan dzejas meistardarbnīcā pievērsušies tikai pirmajā nometnes vakarā. Tad tas noglabāts zemapziņā. Dzejolī „DNS” Raimonds Ķirķis vēlējies uzrakstīt visai attālinātu recepti, kā varēja rasties civilizācija.

Par receptēm, kuru būtība ir harmoniskās proporcijās apvienot jau gatavus produktus, varētu uzskatīt krājumā iekļautos dzejoļus, ka tapuši, izmantojot un miksējot jau gatavus tekstus. Tāds ir Aivara Madra cikls „Kā uzrakstīt mīlas dzejoli latviešu gaumē”, kas sastāv no dažādos laikos dzīvojušu dzejnieku rindām. Laura Veipa dzejolis, kas tapis, miksējot epitāfijas no Aizputes kapsētas un popdziesmas vārdus. Vai vēl formas ziņā novatoriskākais Edvarda Kuka sacerējums, Ostula Vigupa īsā biogrāfija.

Ilmārs Šlāpins jau stāstīja, ka ne visi „Satori” radošajā nometnē tapušie teksti atrodami grāmatžurnāla lappusēs. Daži no tiem palikuši Aizputes veikalā, daži izrādījušies pārāk drosmīgi publiskai lietošanai, daži – glabājas mākonī. Piemēram, aiz Henrika Eliasa Zēgnera vārda seko internetadrese – ej uz. Izrādās, pie vainas tas, ka Zēgners savu dzejoli uzrakstījis „excel” tabulā. Pirmo tabulas kolonnu – dienu un datumu, viņš pats nosauc par nejēdzīgu, otrā un trešā – attiecīgajā dienā iztērētā naudas summa un pirkumu uzskaitījums nejēdzīgs liekas sižeta autorei, visinteresantākā ir pēdējā kolonna, tāda kā nometnes dienu dienasgrāmata.

Ļoti jaukā lekcija esot bijusi par viltus ziņu atpazīšanu. Un noslēgumam vēl mazliet no Henrika Eliasa Zēgnera dienasgrāmatas: „Tad ir fenomenāli skaistas meistarklases ar Lauri un Madri, pilnas cilvēkmīlestības. Laura zvaigžņu stundā pa Atmodas ielu iet pilsētas svētku parāde, mēs aizejam paskatīties un nonākam citā izplatījumā, kuram ar mūsu izolēto kosmosu nav kopīgu robežu. Tas ir jocīgi un aizkustinoši. Vakarā strādājam ar tekstiem un iedzeram vīnu, trijatā nosēžam virtuvē līdz 6 no rīta un runājam par visu, par bērniem, par izglītību, drēbēm un mirušiem draugiem. Es aizeju gulēt jau gaismā un vēroju, kā miegā elpo biedri. Spīd saule, bet, kad pamostos, tā ir nodzisusi. Nometnes pēdējā diena.”