4.martā Nacionālajā teātrī pirmizrāde absurda komēdijai „Tuvā pilsēta”. Tā ir lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča luga, ko iestudē viens no redzamākajiem Krievijas režisoriem, Maskavas Gogoļa centra mākslinieciskais vadītājs Kirils Serebreņņikovs. Šis būs viņa ceturtais skatuves darbs Nacionālajā teātrī.

Režisors uzsver, ka līdz šim iestudētās izrādes Nacionālajā teātrī „Mirušās dvēseles”, „Voiceks” un „Raiņa sapņi” tomēr bija klasisku tekstu variācijas, jaunākā izrāde „Tuvā pilsēta” ir mūsdienu dramaturģija, mūsdienu autora darbs. Kirils Serebreņņikovs Ivaškeviču uzskata par vienu no labākajiem mūsdienu dramaturgiem Eiropā un iespējams pasaulē. 

“Šī luga ir uzrakstīta diezgan sen, bet versija, kādu to rādīsim Nacionālajā teātrī, būs patiesi pirmizrāde. Jo dramaturgs speciāli mūsu iestudējumam pārrakstīja ļoti daudz ainu.

Mēs norunājām, ka Nacionālajam teātrim vajadzīgs oriģināls teksts, un tajā iepriekšējā variantā bija konkrētas ģeogrāfiskas norādes, tas bija stāsts par dāņiem un zviedriem. Tur bija tādi personāži kā Nāriņa un Karlsons, tagad radās citi personāži un citas nozīmes. Tā, ka šī tiešām būs pirmizrāde. Manuprāt, Nacionālā teātrī jārāda unikāli, speciāli šim teātrim radīti teksti,” par jauno iestudējumu stāsta režisors Kirils Serebreņņikovs.

“Es nevaru teikt, kā interpretēt to, ko mēs radām, to teiks skatītāji. Tur ir daudz tēmu, daudz jautājumu par cilvēka dabu, par noslēpumiem, kas ir katrā cilvēkā, par tumšo pusi, par daudzām un dažādām lietām,” turpina režisors. “Sekstūrisms ir viens no aspektiem šajā sižetā, kas turklāt tapis pēc patiesa notikuma: ir divas pilsētas, kuras atdala līcis, Kopenhāgena un Malme, vienā no šīm pilsētām tika atrasta noslepkavota sieviete, kura izrādās bija kārtīga sieva un daudzbērnu māte, no līča pretējās pilsētas. Viņa no vienas pilsētas brauca uz otru un kļuva par prostitūtu sarkano lukturu rajonā. Un viņu nogalināja. Šis notikumus pamudināja Marjus Ivaškeviču uzrakstīt šo lugu, bet mūs jau tālāk to tupināt izrādē, kurā reālijas Malme un Kopenhāgena ir zudušas, bet palikušas divas vietas: „šeit” un „tur”. Kas ir šīs divas vietas – vieta, kur tu atrodies un kuru vēlies pamest, un tā vieta, kura tevi pievelk – Tuvā pilsēta, kurp gribi visu laiku doties? Tāds ir jautājums un kā tas beigsies, arī ir jautājums.”

“Lugā ir divas paralēlas sižeta līnijas. Un otra sižeta līnija ir stāsts par sievieti un vīrieti, par attiecību dabu. Attiecības starp dzimumiem, kuri eksistē tik paradoksālos salikumos. Šajā izrādē daudz seksa un vardarbības, tāpēc ir norāde - līdz 18 neiesakām,” skaidro Serebreņņikovs.

Režisors norāda, ka iestudējums “ir laikmetīgā māksla, jo tas ir mūsdienīgs teksts, atveidots ar mūsdienu aktieriem, ar laikmetīgā teātra paņēmieniem. Mēs speciāli neveidojam neko modernu, bet līdzekļi, ar kuriem mēs vēstām, nav vienkārši, jo tie prasa no aktieriem daudz prasmju. Viņiem ir jābūt muzikāliem, jo izrādes ietvaros spēlē dažādus instrumentus; jāprot dziedāt, jo viņi visi dzied. Un kustēties tādā sarežģītā plastiskā un fiziskā partitūrā, ko veidojam kopā ar Žeņu Kulaginu. Un turklāt spēlēt pēc tā sauktās Staņislavska metodes. Viss kopā. Un es te speciāli neslavēju aktierus, ar kuriem kopā strādāju, bet es ar viņiem strādāju tāpēc, ka neviens cits nespētu to izdarīt”.