Iznācis arī Gunāra Priedes Rakstu noslēdzošais sējums, kurā aptverts laiks no 1987. līdz 2000. gadam. Arī Gunāra Priedes lugas joprojām raisa lielu interesi un atgriežas uz skatuves. Mārtiņš Eihe Valmieras teātrī iestudēja „Smaržo sēnes”, Ģirts Ēcis – Jaunajā Rīgas teātrī „Saniknoto slieku”, Radioteātris nesen atkārtoja Jaunatnes teātra iestudēto ‘Centrifūgu”. Bet topošais režisors Toms Treinis savam diplomdarbam izvēlējies iestudēt Gunāra Priedes „Zilo” Nacionālajā teātrī.

 

 „Laika posms, kas ietverts noslēdzošajā Rakstu sējumā, ir interesants, jo tas skatupunkts, no kura Priede savās dienasgrāmatās aplūko Atmodas laika politiskos un sabiedriskos notikumus, ir mazliet atšķirīgs no pierastā. Tā ir iespēja savu pieredzi kombinēt ar populārākajiem viedokļiem un šo ne tik populāro, veidojas neparasta kopaina, kurā arī esmu aculiecinieks,” sarunā Kultūras Rondo atklāj Gunāra Priedes Kopoto rakstu sastādītāja Ieva Struka.

Sējumā vēstures notikumi parādās kā fons laikam, paralēli ir  dienasgrāmatas, vēstuļu fragmenti un attiecīgā laika posma lugas.

„Lielā mērā tās ir reālistiskas un paša pārdzīvotos notikumos audzētas lugas, tās var skatīt konkrēto notikumu, pārdzīvojumu konteksta. Tas piešķir papildus vērtību pašām lugām,” par sējumā iekļautajiem darbiem bilst Struka. „Lugas šajā posmā ir īsākās, koncentrētākas, redzi, ka lugas raksta cilvēks dzīves nogalē ar zināmu retrospekciju pret nodzīvotu un vienlaikus rezignāciju, ka priekšā nekā nav. Vienlaikus cenošoties izteikt savas paaudzes intelektuāļu sajūtu. Tas, ko esi darījis padomju periodā, vētrainajos atmodas notikumos nevienu neinteresē. Tevi principā pastumj malā, jo nāk jauni varoņi ar citu domāšanu un enerģiju, kuri nenāk prasīt padomu.”

„Gudrs un oriģināls sastādījums. Visi sējumi kopā rada priekšstatu par cilvēka mūžu filozofiskā aspektā – kā ienāk mākslā, kādi ir viņa ideāli, kā laika gaitā viņš pats transformējas, varbūt viņā nepaliek daudz no jaunības ideālisma. Šī personības iezīmēšana mūža kontekstā liekas interesanta,” par Ievas Strukas veikumu bilst teātra zinātniece Silvija Radzobe.

„Ieva ir paveikusi tāda apjoma darbu, kas pa spēkam būtu veselam institūtam 10 gadus strādājot, mūsu kultūrā otrs līdzīgs varoņdarbs ir Valda Rūmnieka sastādītais Aleksandra Čaka Kopoto rakstu izdevums,” atzīst Radzobe. „Izjūtu apbrīnu un cieņu, gandrīz nespēju ticēt, ka viens cilvēks kaut ko tādu var izdarīt, cilvēks ir ne tikai talantīgs un ārkārtīgi mīl darbu, bet arī atbildīgs un pat fanātisks. Pārsteidz tā mazā produkcija, ko literatūras institūti un citas pētniecības iestādes spēj veikt.

Radzobe arī atzīst, ka būtiska ir Rakstu kompozīcija un uzbūve struktūra. „Priedes lugu izdevumus vien nepirktu. Mani kā cilvēku, kas pārzina Priedes dramaturģiju, interesē tas konteksts - dienasgrāmatas, laikmeta liecības, arī recenziju fragmenti,” atklāj Radzobe.

Viņa arī uzskata, ka šis unikālais izdevums – Gunāra Priedes Kopoto rakstu sējumi – ir izdoti noziedzīgi mazā tirāžā.