Zenta Mauriņa: Darbs neļauj ieurbties sāpēs. Darbs ir laika iznīcinātājs, kas ciešanās šķiet apstājies. Darbs kā mazs zvēriņš aprij laiku: jo intensīvāk strādājam, jo ātrāk aizrit laiks, mūs aiznesdams savā plūdumā.

Es personīgi savā dzīvē esmu strādājusi vairāk nekā caurmēra cilvēks, un tikai tādēļ esmu izturējusi savas daudzās slimības, apkārtnes stulbumu un lielas vilšanās.

Mani vienmēr brīnina, ka Dievs no paradīzes dārza izraidītiem pirmiem cilvēkiem nav teicis: tikai strādājot jūs spēsit panest dzīves krustu. Ja bēdu ielejā gribat sajust līksmību bez rūgtuma piegaršas, tad meklējiet to darbā. Varbūt Dievs to arī zinājis, bet tikai nepateicis, jo vai citādi viņš būtu radījis sešas darba dienas un tikai vienu svētdienu? 

"Bībeles pirmajā grāmatā Genesis tajās vārsmās, kas stāsta par to, kā Dievs pirmos cilvēkus Ādamu un Ievu izdzina no paradīzes, viņš viņiem tādu kā lāstu uzliek: “Ar sviedriem vaigos tev būs savu maizi pelnīt”. Tas ir izskatās, ka domāts kā sods par nepaklausību. Paradīzes dārzā bija visa kā diezgan, nebija jāstrādā un jāpūlas, bet izdzītam no paradīzes viņam ar sviedriem vaigos sava maize būs jāpelna," bilst Vaira Vīķe-Freiberga.

"Taču Zenta Mauriņa cenšas teikt, ka darbu nevajag uzskatīt kā sodu, kā Dieva uzliktu lāstu vai ļaunumu, ka darbam ir arī sava ļoti pozitīva puse.

Tas, vai viņa savā dzīvē ir strādājusi vairāk, nekā caurmēra cilvēks, ir grūti izmērāms. Ir daudz ļaužu, kas strādā ļoti smagi, gan tāpēc, ka viņiem ir fiziski smags darbs. Sievietei vēl bieži mājās pārnākot, ja vēl viņai ir pieci bērni apkopjami un pabarojami, un nav kas viņai daudz palīdz, var būt ļoti smagi.

Skaidrs, ka slimību viņai bijis daudz, daudz arī vilšanos un par apkārtnes stulbumu, kas izklausās diezgan skarbi teikts, jāatzīst, ka viņai kā bēglei ierodoties Zviedrijā, neizklausās ticami, bet šķiet, ka tā ir bijis, turienes latviešu bēgļi viens otru nosūdzēja iestādēm, likā šķēršļus priekšā viens otram, lai iegūtu labāk apmaksātu darbu. Kaut gan zviedru valdība kaut kādus kancelejas darbus visiem, izņemot leģionāriem, ko izraidīja, ierādīja. Tie tiešām bija ar ļoti minimālu algu. Zenta Mauriņa turpināja savus rakstu darbus arī tādos diezgan smagos apstākļos. "

 

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka pirms 40 gadiem viņai bija kāda laimīga iespēja apciemot Zentu Mauriņu. Tikšanās bijusi sirsnīga un radījusi gluži citu iespaidu, nekā to Vīķe Freiberga bija iedomājusies no grāmatām. Toreiz, jau atvadoties Vairai Vīķei Freibergai bija sajūta, ka Zenta Mauriņa viņai uzliek tādu kā savu runātājas mantiļu uz pleciem, kas viņu iedvesmoja tālākajās darba gaitās.