Zenta Mauriņa: Tautas pilnības ilgas savu ietvērumu atrod Dieva tēlā. Tikpat patiess kā tas, ka Dievs radījis cilvēku, ir arī apgalvojums, ka cilvēks rada Dievu: katra tauta rada Dieva priekšstatu pēc savas sejas. Dieva izskats, tēls, raksturs un dzīves veids sevī ietver tautas laimes sapni. Kā olimps liecina par senajiem grieķiem, Valhalla – par senajiem ģermāņiem, tā latviešu Dieviņš – par mūsu tautu. Un baltais Dieviņš staigā tik savrup, viņš ir tik viens, ka tautas dziesminieks savā vientiesīgajā valodā jautā:

„Kur, Dieviņi, tu paliksi, / Kad mēs visi nomirsim? / Ne tev bērnu, ne tev radu, / Kas Tev vecam maizi dos?”

(..) Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu. Un, ja cilvēkam pašam nav savas svētnīcas, savu svinamu dienu, savu noslēpumu, viņš zaudē cilvēciskās dzīves cieņu.

"Par svinamām dienām varētu uzsvērt, ka jau Vecajā Derībā ne tik vien Dievs domāja, ka cilvēkam sešas dienas jāstrādā un viena jāatpūšas.

Bet pats Dievs radīja pasauli un pats atpūtās.

Man šķiet ļoti vērtīga ir ebreju tradīcija sabata svinēšanu uzsvērt kā kaut ko nopietnu un nepieciešamu," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga.

"Jāatzīstas, kas es šajā ziņā bieži grēkoju, ja sāku rakstīt kādu rakstu vai grāmatas nodaļu, es rakstu, kamēr man vairs nav spēka, tad es atpūšos un es pat neskatos kalendārā, nav starpība, kāda tā diena ir.

Ir labi, ja cilvēks atvēl zināmu un svētu laiku ne tik vien saskarei ar Dievu, neticīgam tas ir grūtāk. Vismaz saskarei pašam ar savu dvēseli, ar savu esmi un atļauj sev vienu tiešām svinamu dienu, piedalās svētku svinēšanā, jo tas atjauno garīgos un arī fiziskos spēkus."

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.