Turpinām stāstu sēriju par popkultūru. Šajā sērijā vairāk aplūkojam to, kā skatuvi un ekrānus vēsturiski izmantojuši propagandas nolūkos un kā tos šobrīd izmanto hibrīdkarā.

Iepriekšējās sērijās jau pārliecinājāmies, cik ietekmīga var būt popkultūra. Un to var izmantot dažādi, arī kā propagandas līdzekli, kam jārada ideoloģiska patiesība. Ne velti šī platforma gan vēsturiski, gan mūsdienās tiek izmantota, lai popularizētu un normalizētu dažādus režīmus, jo tā ir viegli uztverama un sasniedz milzīgu auditoriju.

“Popkultūras primārais mērķis ir peļņa. Bet var būt otra lieta, ka popkultūru izmanto drīzāk kā tādu formu, lai patiešām manipulētu ar cilvēku prātiem un īstenotu kaut kādu programmu, kuras mērķis patiesībā nav peļņa, bet mērķis ir panākt noteikti domāšanas veidu, noteiktu domāšanas modeli.(..) Nosacīti popkultūras ietvaros, ar domu, ka viņi to skatīsies, klausīsies, lasīs, ka tas ietekmēs viņu domāšanu, ar tādu mērķi radīts, tas nenozīmē, ka tas viss tiek mests , tā vēsturiski skatoties, pilnīgi nevērtīgā lietā. Tāpat arī [Lenija] Rīfenštāle izdomāja daudzus visādus jaunus gājienus, kas, cik es saprotu, ir pēc tam daudzkārt pēc tam izmantota ne jau ideoloģijas vajadzībām, bet kā kinematogrāfu valoda,” stāsta LU profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers.

Viņa pieminētā Lenija Rīfenštāle, saukta par “Hitlera mīļāko filmu veidotāju”, bija aktrise un režisore. Viņas kontā ir tādas filmas kā “Varas triumfs” un “Olimpija”, kuras uzskata par vienām no veiksmīgākajām propagandas filmām. Turklāt tās pildīja arī Austera pieminēto popkultūras primāro mērķi un nesa arī peļņu.

Cikls tapis sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā.

Attēlā: Lenija Rīfenštāle filmē kopā ar asistentiem 1936. gadā