Šogad "Spēlmaņu nakts" izrāžu skate  apvienoja labākos aizvadītās sezonas iestudējumus ar Baltijas drāmas foruma izrāžu programmu, kurā oriģināldramaturģijas iestudējumi. Izrādes skatījās ne tikai Lietuvas un Igaunijas teātra teorētiķi un praktiķi, bet arī citu valstu dramaturgi, kritiķi, režisori. Noslēgumā  redzēto vērtēja un par labākajām atzina divas izrādes: „Zvērīgā mīla” Dirty Deal Teatro un „Tuvā pilsēta” Nacionālajā teātrī. Starptautiskajiem ekspertiem nav tik svarīgi nodalīt un vērtēt konkrētas sezonas izrādes, tādēļ viņu spriedumi pārsniedz vienas sezonas robežas.  

„Latvijas kritika šo izrādi nesaprata, skumji, ka tā nav nominēta „Spēlmaņu naktij”. Kritiķu vērtējums, vēl jo vairāk starptautisks vērtējums ir virzība teātra politikai kopumā,” Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, saņemot balvu, pamatoja, kāpēc viņam tik svarīgi saņemt starptautisko atzinību tieši par šo izrādi.

Ar teātra kritiķi un teātra zinātnieci no Lietuvas Kristīni Steiblīti Kultūras Rondo tiekas ne pirmo gadu, viņa vērtē, kāpēc „Tuvā pilsēta” nav  Latvijas kritiķu izcelta izrāde

„Varbūt ir mazliet konservatīvi. Sievietes seksuālās pasaules atrašanās izrādes priekšplānā ir ļoti riskanti, īpaši, ja izrādes autors ir vīrietis. Runāt par sievietēm, par seksuālo spriedzi no vīriešu skatu punkta un izskatās, tas ir izrādes galvenais temats. Ja nav fantāzijas, kas var notikt, kādas ir vēlmes ... Taču, neanalizējot dziļāk cilvēku vēlmes, tas darbojas virspusēji,” uzskata Kristīne Steiblīte.

„Izrādē ir epizodes, kas ir diezgan kaitinošas,  taču ir vairākas, kas iedzīvojas labi un sniedz pozitīvus secinājumus, un tā ir izrādes veiksme. Es domāju, ikviens dažkārt var justies slikti, bet tad viss pavēršas uz labo. Šajā iestudējumā nevar nokļūt pie labāka risinājuma. Domāju, tas nav komfortabli skatītājam tieši šajā izrādē.”

Izrādes Latvijā skatījās arī dramaturgs no Maskavas Dmitrijs Minčonoks, kuru zinām kā autoru lugai  „Karmena citādāk”, pēc kuras motīviem tapa Dailes teātra izrāde „Karmena”. Jautāts, kas izrāžu skatīšanās nedēļā bijis svarīgs, viņš atbild – īstums uz skatuves. Pēc izrāžu skatīšanās, tagad zinot, ko no Latvijas teātriem aicināt uz Maskavu.

„Mani iespaidoja „Uguns un nakts” iestudējums, kā bija atklāts Lāčplēša tēls. Runājot profesionāli, Riharda Vāgnera valoda bija pārcelta latviešu eposa valodā, un tas bija satriecoši,” norāda Dmitrijs Minčonoks. „Vislielākā teātra nelaime ir tad, ja patiesību vēlas pateikt, melu valodā. Un tu nesaproti, kam nevar uzticēties valodai vai tam, ko tev saka.

Savukārt izrāde „Uguns un nakts” bija paraugs,  kā savienot mūsdienu teātra valodu un mūžīgās patiesības, kas dažkārt šķiet neīstas, jo mēs tās dzirdam kopš bērnības. Varonība, varonība, bet kas tā īsti ir? Kā to parādīt, ja dzīvē to vairs nepiedzīvojam. Un to  bija tik svarīgi ieraudzīt reālu, patiesu iemiesojumu.”

„Varu uzreiz pateikt, ka izrāde „Tuvā pilsēta” mani šokēja. Esmu garīdznieka dēls, un es pret šo iestudējumu no morāles skatu punkta varu attiekties dažādi. Taču tas, ka izrādes veidotājs prot ieskatīties  neatļautās tēmās, ir fakts. Un ja divas šādas izrādes tiek spēlētas vienā teātrī, tā ir lieliska repertuāra politika. Un Nacionālā teātrī tā tam jābūt, ja vēlamies, lai rastos talantīga jauno režisoru paaudze. Šoks mākslā ir spēcīgs līdzeklis, bet arī nepieciešams,” turpina Dmitrijs Minčonoks.

Dmitrijs Minčonoks apliecina, ka viņu ļoti iepriecinājis latviešu teātra vidējais līmenis, kas esot ļoti augsts. Dramaturgs skatījās arī neatkarīgo teātru iestudējumus un interesanti dzirdēt viņa domas par teātra valodas patiesumu.

„Nevar visu laiku skaļā balsī paust patiesību, kas paužama klusi. Teātrī mums dažkārt negribot nākas runāt skaļā balsī,  lai tevi sadzirdētu zāles pēdējās rindās. Bet tiem, kuri sēž priekšpusē, tas šķiet neīsti. Teātris visu laiku ir kā svari, kas balansē, mums visu laiku jāmeklē jauna patiesības valoda, lai skatītājs nedomātu, ka tas, ko viņš pašlaik dzird, ir vienīgais iespējamais izteiksmes veids.

Es vēlos uz Maskavu aizvest Jāņa Baloža izrādi, jo darbības ziņā tajā nekas nenotiek, viss notiek tikai vārdu līmenī. Saka jau, ka teātrī vajag, lai kaut kas skrien, kustas, kaut ko pacelt, nolikt. Šajā izrādē tikai domā. Tas Latvijai ir kas īpašs, ļoti oriģināli, un,  manuprāt, Jānis ir atradis patiesības valodu.

Un tāpēc man Rīgā politiskais teātris šķiet rīdzinieciskākais, latviskākais. Vēlos, lai tas attīstās,” uzskata Dmitrijs Minčonoks.

Kristīne Steiblīte jau otro gadu pēc kārtas Rīgā skatās izrādes, un tas palīdzējis izveidot un nostabilizēt viedokli par latviešu teātri. Šogad izrāžu piedāvājums bijis plašs, dažāds un daudzveidīgs. Kristīne bija arī Valmieras drāmas teātrī, kur redzēja divas izrādes - šogad „Spēlmaņu nakts” nominēto iestudējumu „Pazudušais dēls” un pērn balvu ieguvušo „Smaržo sēnes”:

„Pirmā, ko redzējām, bija „Pazudušais dēls”, man bija grūti to skatīties. Aktierspēle bija diezgan laba, bet stāsts...  mums bija rakstisks tulkojums, to bija viegli saprast, bet vizuālais izrādes tēls to sagrāva. Es vēroju skatuves dizainu, kostīmus, taču, manuprāt, tie nesaderēja kopā. Tie darbojās dažādos virzienos. Un tas man nepatika,” analizē Kristīne Steiblīte.

„Savukārt izrādi „Smaržo sēnes”, kas bija ļoti sarežģīts darbs, es tiešām izbaudīju. Visvairāk man patika, ka tādā vēsturiskā izrādē, vēsturiskā lugā izmanto kontekstu,  reālus faktus, un kā šī atmosfēra, kad viss tika izsekots, cilvēki bija noslēgti … tas viss attēlots tik precīzi.

Man ļoti patika. Izrādes stāsts man nebūtu tik tuvs, ja es nesajustu tā atmosfēru. Un esot tik tuvu aktieriem un kad viņi skatās tev acīs, tas bija tik spēcīgi.”

Tā kā Baltijas drāmas foruma balvu saņēma Dirty Deal Teatro izrāde „Zvērīgā mīla”, Kultūras Rondo interesējas, ko Kristīne Steiblīte domā par šo iestudējumu.

„Mēs balsojām, tā nebija atklāta balsošana, tāpēc nezinu, kas un kā balsoja un kam patika, taču vairumam patika šis iestudējums. Par ko es esmu priecīga, ka izrādes veidotāji ir jauni cilvēki un tas ir svaigs skatījums. Un arī jaunā aktrise Marija Linarte, viss ļoti pamatots, ko viņa dara. Nav daudz no Lietuvas delegācijas, aktierus un režisorus ieskaitot, kas redzējuši ēdam olas uz skatuves. Man tiešām ļoti patika šī aktrise un esmu priecīga, ka viņa nominēta par debiju aizvadītajā sezonā, bilst Kristīne Steiblīte.

Tiekoties ar teātra kritiķi Vaidas Jauniški no Lietuvas, viņš bija redzējis Gunāra Priedes „Zilo” Nacionālajā teātrī, „Melno pienu” jaunajā Rīgas teātrī un „Pazudušo dēlu” Valmieras drāmas teātrī. Vispirms kritiķa domas par „Pazudušo dēlu”.

„Es neatrodu reālu saikni ar mūsdienām, nevis ar mūsdienu situācijām, bet kāpēc iestudēt Blaumani šodien. Kāpēc šī izrāde? Izņemot ārējo formu, kas ir gana interesanta, atšķirīga telpa, ļoti interesanti veidota.  Man šis iestudējums šķita, kā Blaumaņa lugas prezentācija, bet es neuztvēru, kāpēc tā jāiestudē šeit un tagad,” skaidro Vaidas Jauniškis. „Izrāde „Zilā” uzdod šos pašus jautājumus, pat komplicētāk, jo padomju laika luga iestudēta tagad, mūsdienu apstākļos, realitātē. Neliela nācija no Gagras un Pitsundas, kas bija īpašas vietas tajā laikā, un kas tās ir šodienas realitātē, ko tās mums signalizē. Inteliģences vai augstākās šķiras kūrortu, un kas tas ir tagad, ko nozīmē Abhāzija mūsu dienās. Tas ir atšķirīgi.

Domāju, ka ir diezgan bīstami iestudēt padomju laika lugas, bez rediģēšanas, bez teksta rediģēšanas. Šāda pati problēma ir mums Lietuvā."

Kā secinājums uzsverams  Kristīnes Steiblītes sacītais, ka padomju un senāko laiku oriģināldramaturģijas darbu iestudējumi ārzemniekam grūti uztverami, nezinot darbu tapšanas kontekstu un svarīgumu. Taču lekcijas un skaidrojošie materiāli palīdzējuši.