Pirmo reizi Žaņa Lipkes muzejs pārtop par teātri, jau 10. novembrī tur pirmizrāde. Krievu dramaturgs un kinoscenārists Genādijs Ostrovskis iestudējis lugu "Persiešu valodas stundas”. Tās pamatā neparasts stāsts par poļu-ebreju rakstnieka Bruno Šulca un viņa slepkavas savādajām attiecībām. Iestudējumā piedalās Elita Kļaviņa, Rihards Lepers, Marija Daņiļuka un Jolanta Strikaite-Lapiņa. "Persiešu valodas stundas” Lipkes muzejā spēlēs latviešu un krievu valodā. Pirmizrāde izrādei krievu valodā notiks 17.novembrī.

Izrādes „Persiešu valodas stundas” darbība notiek koncentrācijas nometnē. Nometnes uzraugs Ginters starp ieslodzītajiem atradis cilvēku, ebreju Bruno Šulcu, kas apņemas viņam iemācīt persiešu valodu. Nometnē lielākoties ir ebreji, un neviens nezina persiešu valodu. Bruno Šulcs ļoti grib dzīvot, vēl vairāk viņš grib izglābt savu mazo dēlu, kurš nometināts bērnu nometnē kaimiņos…

Izrādes dramaturgs un režisors Genādijs Ostrovskis no Maskavas Žaņa Lipkes muzeju, kur tiks spēlēta izrāde, uzskata par īpašu gan arhitektūras, gan muzeja idejas ziņā.

„Šis nams ir īpašs, varbūt tādēļ, ka pats to esmu apdzīvojis un jūtos kā izglābtais. Šajā vietā mēģinājumi rit jau divas nedēļas. Mani šurp atveda Elita Kļaviņa, kura tagad spēlē vienu no galvenajām lomām, lai gan te visas lomas ir vienlīdz svarīgas. Elita teica, paskaties uz šo vietu.

Es apsēdos un pateicu pirmo frāzi no lugas „Mums vajadzīgs Bruno Šulcs.” Šeit bija tik klusu, kaut kur rēja suņi, un es sapratu, ka luga šeit var dzīvot, šī ir tās īstā vieta,” atklāj Genādijs Ostrovskis.

„Bruno Šulca darbi nav latviski tulkoti, taču tie pārtulkoti gandrīz visās pasaules valodās. Es uzskatu, ka tā ir kļūda un vajadzētu tulkot, jo viņš ir brīnišķīgs rakstnieks. Es nezinu vai rakstnieks, viņš ir  arī mākslinieks, jo viņam ir arī brīnišķīgi grafikas darbi,” bilst Genādijs Ostrovskis.

Bruno Šulcs ir reāla persona, poļu ebrejs no Drohobičas, no pilsētas tagadējā Ukrainas teritorijā. Bijis skolotājs un rakstījis stāstus, arī romānu, Vīnē mācījies gleznošanu. Pēc Vācijas iebrukuma Bruno Šulcs tika ievietots Drohobičas geto, bet 1942. gadā viņu uz ielas nošāva kāds esesietis.

„Kad es pirms gadiem četriem, pieciem izlasīju viņa darbus, nodomāju, cik interesants, liels cilvēks. Pavisam citādā nozīmē: it kā sienā dzīvo cilvēks un kaut ko klusi saka. Lai viņu saprastu, ir jāieklausās, kā pulksteņa tikšķēšana. Es izrādes komponistam teicu: izdari tā, lai saprastu, šī cilvēka būtību – kur viņš dzīvo, sienā, viņš grabinās kā dīvaina radība, kā pulksteņa tikšķis, kā ūdens piles, tās ir smagas piles, jo viņa vārdi ir smagi. Tie nav smieklīgi, viegli teksti, kaut arī tajos ir daudz humora un  absurda,” par savu sastapšanos ar Bruno Šulcu turpina Genādijs Ostrovskis.

„Un tad es nodomāju, labi būtu uzrakstīt lugu par šo cilvēku. Pēc viņa darbiem veidot lugu nav iespējams, jo tie ir pārāk literāri. Grūti iemiesot viņa tekstus skatuvei, un tad es nolēmu uzrakstīt lugu par viņu, lai gan ne gluži par viņu, jo viņa biogrāfijas šeit nav. Ir tikai viņa nogalināšanas fakts. Bet es viņam izdomāju jaunu dzīvi, un tajā viņš eksistē kā Bruno Šulcs. Un daļēji izmantoju viņa tekstus, tos dzied un dejo izrādē.”

Izrādē piedalās Jolanta Strikaite-Lapiņa, kuru vairāk zinām kā dziedātāju, aktieri Elita Kļaviņa, Marija Daņiļuka un Rihards Lepers.

„Beigās mēs ar režisoru vienojāmies, ka mans tēls būs Anna Čulanga – tāda parādība, kas eksistē Bruno Šulca stāstos. Tā ir sieviete, kuru Dievs nav apveltījis ar matiem, bet pēc tam, kad viņa kvēli lūdzās, viņš sniedza šo velti. Kā izrādē saka „viņa kļūst par matainības apustuli un visa pilsētu līdz ar to pārklāj ar cirtainiem matiem”. Es vairāk esmu tāda mītiska parādība, kas nav šīs zemes iedzīvotājs, bet no viņpasaules. Beigās režisors atļāva arī dziedāt,” par savu lomu izrādē stāsta Jolanta Strikaite-Lapiņa.

Iestudējumā ir oriģināls holokausta tēmas traktējums.

„Holokausta tēma atsegta neierastā veidā, tas nav dokumentāls stāsts, bet tas ir poētisks redzējums caur grotesku prizmu.

Līdzīgi kā „Sniega karalienē”, kad Kajam iekrita acī spoguļa lauska un viņš sāka redzēt pasauli deformētā veidā, līdzīga ir arī šī pasaule, tā ir savada, deformēta, grotestka. Tajā ir savs ārkārtīgi melns humors, par kuru man ir lielas bailes, kā to uzņemus mūsu skatītāji,” atzīst producente Henrieta Verhoustinska.

„Bruno Šulcs šeit varētu atrasties, jo šajā vietā glāba cilvēkus, nevis nogalināja. Ir tās briesmīgās vietas, kur viņus galināja, bet šeit glāba. Lugā es rekonstruēju viņa nogalināšanu ar teātra paņēmieniem. Mēs redzam, kā viņu nonāvē, pēc tam viņš parādās no jauna un kļūst par to, kurš savam slepkavam māca šo izdomāto persiešu valodu. Tā ir gan atriebība, gan cerība. Gan apmāns, gan dāvā šim cilvēkam glābšanās iespēju,” bilst režisors Genādijs Ostrovskis.

Režisors atzīst, ka šī ir tehniski sarežģīta izrāde, lai arī spēlē tikai četri aktieri. Varbūt vieglāk būtu uzņemt filmu?

„Nē, kino to nevarētu parādīt. Teātris dod tādu brīvības pakāpi, kāda kino nav iespējama. Kad mākslinieki dara visu, lai nodotu savu emociju, lai cilvēkiem tā pieliptu. Varbūt mums katram tā ir atšķirīga, taču  pašā galvenajā tā mums visiem ir vienāda. Mums jānodod  izmisums un cerība. Divas lietas. Un cerība ir ļoti svarīgs vārds mūsu izrādē. Mums jānodod cerība, tā ir pati svarīgākā,” uzskata Genādijs Ostrovskis.

Henrieta Verhoustinska atklāj izrādes mēģinājumu process sākās septembrī, bet aktieri jau iepriekš apguva tekstu, iemācījās divas lugas – gan Genādija Ostrovska oriģinālu, gan Jāņa Elsberga tulkojumu.

„Režisors gribēja, lai skan valodā, kurā viņš uzrakstījis. Neradās jautājumi kāpēc, kad izlasīju lugu krievu valodā, tā mani uzrunāja, likās tik traka, brīnišķīga un neprasta,” atzīst Henrieta Verhoustinska. „Lietas, kas bieži kaitina teātrī, piemēram, tekstu plūdi, tad šajā izrādē garāki monologi absolūti fascinēja, tie likās tik jaudīgi. (..) Lugas dēļ bija skaidrs, ka gribas to arī krieviski dzirdēt.”

Izrāde notiek Žaņa Lipkes – Otrā pasaules kara laika ebreju glābēja – memoriālā muzeja telpā, kas īpaši piemērota lugas iestudēšanai. Izrādes scenogrāfs Reinis Suhanovs un komponists Jakabs Nīmanis ir cieši saistīti ar šī muzeja izveidi un tāpēc arī uzaicināti piedalīties šīs izrādes veidošanā. Izrādes radošajā komandā vēl ir horeogrāfe Agate Bankava, kostīmu un animācijas māksliniece Velta Emīlija Platupe, bet gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko.

Genādijs Ostrovskis līdz šim Dailes teātrī iestudējis divus savus kino scenārijus „Divi kapteiņi” (2014)  un „Mīļākais” (2016).