Tēlnieks Kārlis Zāle: dzīves mākslinieks, uzvarētājs vai upuris

“Tas bija ļoti saprātīgs veids, kā cementēt sabiedrības iekšējās sajūtas un domāšanu par valsti,” tā par Brīvības pieminekļa celtniecību 20. gadsimta 30. gados Rīgā bilst Ingrīda Burāne. “Pēc Pirmā pasaules kara katra valsts uzskatīja par pienākumu godināt tos, kas gājuši bojā, godināt brīvības cīnītājus. Latvijā tas ir specifiski, jo mums bija tikko nodibināta valsts, tāpēc uzreiz nevarēja ekonomiski atļauties. Princips bija nostiprināt valsts ideju.”

Kārlis Zāle - dzīves mākslinieks, uzvarētājs vai upuris? Kādi dzīves pagriezieni un rakstura kvalitātes noteica Kārļa Zāles likteni un atstāto mantojumu? Kultūras Rondo uzklausām mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes un tēlnieka, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora, Tēlniecības katedras vadītāja Bruno Strautiņa versijas.

Piemineklis ir uzcelts par tautas saziedotiem līdzekļiem, “līdz ar to katrs sajutās piederīgs šai vietai, zemei, valstij. Piemineklim milzīga nozīme mūsu vēsturē, kā ap viņu reflektē sabiedriskā doma visos laikos. Mākslinieciski jārunā par kopumu, neuzskatu to par Kārļa Zāles pieminekli,” atzīst Ingrīda Burāne.

Viņa uzskata, kā mākslinieciski ir jārunā par kopumu, minot arī arhitektu Ernestu Štālbergu, kas izstrādāja Brīvības pieminekļa arhitektoniski telpisko kompozīciju un būvniecisko veidojumu, tēlnieku Jāņa Zibens un Arnolda Naikes veikumu, kā arī Kārļa Skalbes doto novēlējumu: “Tēvzemei un brīvībai”.

“Tādā nozīmē piemineklis manā lūkojumā nav tēlniecības šedevrs, pati idejā – jā,” uzskata Ingrīda Burāne.

“Apbrīnojami, ka kopš Brāļu kapu celtniecības, kuram pamatakmeni ielika 1924. gadā, un tad Brīvības pieminekļa celtniecība, kuram pamatakmens likts 1931. gadā, varēja veikt šāda mēroga darbu," vērtē Bruno Strautiņš. Arī viņš min, ka abus monumentus veidojot ir jārunā par komandas darbu.

"Tēlnieks Kārlis Zāle ar saviem slavenajiem monumentiem ir ievilcis šīs zemes 20. gadsimta sejā pietiekami dziļus vaibstus. Viņa Brāļu kapi un Brīvības piemineklis sen jau iegājuši tai kultūras jomā, kas stāv ārpus „Tīras mākslas” un rāda sabiedrības vispārēju emocionālu pārņemtību ar kādu mākslinieka radītu objektu, kas tai simbolizē vēsturiskus pavērsienus vai reliģisku pārliecību,” tā 1998. gada "Rīgas Laikā” Zāles 110. dzimšanas dienas sakarā rakstīja Eduards Kļaviņš.

“Joprojām paturu domas, ja Zāle nebūtu tik veikls menedžeris, kāds viņš bija, vai Martas Liepiņas-Skulmes iecere nenoskanētu vēl labāk, vai Kārļa Zemdegas piedāvājums nebūtu tēlnieciski plastiski daudz veiksmīgāks, vai Teodora Zaļkalna piedāvātais variants. Redzu metu piedāvājumos tēlnieciski būtiskākas vērtības. Zāles piedāvājums ir par ilustratīvu, bet tas ir labi, tautai patīk stāsti,” analizē Ingrīda Burāne.

Konkursā Zāle uzvarēja ar piecām balsīm, Zaļkalnam bija četras. “Zaļkalns strādāja lēni, Zāles vērienu var apbrīnot,” tā Bruno Strautiņš.

“Zāles periods, kas saistīts ar konstruktīvismu, tas ļoti interesants un būtisks, Berlīnes periods, kā viņš it kā ienes Eiropas asinis Rīgā izpratnē par vērienu. Nedomāju, ka trūktu vēriena citiem, asiņu uzbangojums vienmēr mākslā ir vajadzīgs,” vērtē Ingrīda Burāne.

“Vācijas periods, kur eksperimentos konstruktīvisma virzienā strādāja, tā bija laba skola. Ja vērojam Brāļu kapu vai Brīvības pieminekļa atsevišķo formu traktējumu, var redzēt pamātā stingru konstruktīvu uzbūvi,” atzīst Bruno Strautiņš.

Bruno Strautiņš ir arī veidojis Kārļa Zāles piemiņas medaļu un arī pieminekli Kārlim Zālem, ko paredzēts uzstādīt Liepājā. Ingrīda Burāne kritiski vērtē Liepājas pašvaldības kavēšanos ar vietas iekārtošanu pieminekļa uzstādīšanai, Bruno Strautiņš bilst, ka pilsēta vēlas šo darbu, tikai problemātiska ir laukuma iekārtošanā. Viņš vēlas, lai darbs parādītos pilsētas vidē tā, kā ir iecerēts.

Tēlnieks Kārlis Zāle (Johans Kārlis Leonhards Zālīte) dzimis 1888. gada 28. oktobrī Mažeiķos, Lietuvā mūrniekmeistata ģimenē. Mācījies Liepājas zēnu elementārskolā, rasēšanas, zīmēšanas un veidošanas kursos. Apguvis būvamatnieka prasmi pie Liepājas būvuzņēmēja Gustava Rīges un strādājis arī ostā par maisu nesēju. Līdz 1909.gadam dzīvoja Liepājā. No 1909. līdz 1913.gadam mācījies Kazaņas mākslas skolā, 1914.gadā – tēlniecības darbnīcā Maskavā, 1916.gadā – Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Petrogradā, Pēterburgas Valsts Brīvās mākslas darbnīcā (1917–1920); profesionāli pilnveidojies Berlīnē (1922–1923).

1901.gadā kopā ar savu tēvu Frici Zālīti veidojis ornamentiku betona žogā savrupmājai Kūrmājas prospektā 16 (tagad Liepājas muzejs). Ievērojamākie darbi: Brāļu kapu ansamblis (1924–1936) un Brīvības piemineklis Rīgā (1931–1935). Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs (1936–1940, 1941–1942), profesors. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru. 1938.gadā piešķirta Tēvzemes balva.

Miris 1942.gada 19.februārī Inčukalna pagasta Atvasītēs, apbedīts Rīgas Brāļu kapos.