Mērija Grīnberga bija cilvēks, kurš 1944. gadā, kad vācu armija atkāpās un ņēma līdzi Latvijas muzeju dārgumus, pavadīja šo dārgo kravu. Viņa to darīja brīvprātīgi, atšķirībā no citiem muzeju darbiniekiem, kas bija norīkoti pavadīt šo kravu. Turklāt Mērija, kas šo darbu bija uzņēmusies brīvprātīgi, beigās palika viena ar vērtīgo kravu un to pārveda Latvijā. Citi kravas pavadoņi izvēlējās palikt pie Rietumu sabiedrotajiem.

Stāsts par šo neparasto sievieti, kas pusotru gadu pavadījusi kopā ar Latvijas muzeju mantām, ieinteresējis kino režisori Kristīni Želvi. Viņa pirmo reizi par Mēriju izdzirdējusi 2014. gadā, kad izstādē Stūra mājā bija izveidota arī neliela istabiņa Mērijai Grīnbergai.

“Stāsts mani pārsteidza un satrieca, netiku vaļā. Likās, ka jāvāc materiāli un kaut kas jādara, lai par to uzzinātu plašāk,” Kultūras Rondo stāsta Kristīne Želve. “Kad sāku strādāt ar šo tēmu, sapratu, ka muzejnieku un akadēmiskās aprindās tas nav noslēpums, ka Mērijas vārds ir parole, visi šo stāstu zina.”

Šobrīd jau filmas “Mērijas ceļojums” filmēšana pamatā pabeigta. Tās pirmizrāde paredzēta 2018. gada 4. maijā.

Pateicību par savu veikumu Mērija nesaņēma, padomju vara pret viņu vērsa aizdomas un represijas par to, kādēļ atgriezusies, par sadarbību ar vācu armiju, par viņas ģimeni, kas bija slavenā Grīnbergu-Grosvaldu dzimta, kuras lielākā daļa bija Rietumos.

Pēc atgriešanās Mērijai nācās strādāt rūpnīcā, tikai mūža nogalē viņa atrada darbu tagadējā Latvijas Nacionālās mākslas muzeja bibliotēkā. Tur Mēriju sastapa arī restauratore Dzintra Temerova. Saviem kolēģiem par šo neparasti varonīgo ceļojumu Mērija neko nav stāstījusi, tāpēc vismaz jaunie muzejnieki tad neko nav zinājuši. Šad tad viņa pieminējusi darbu rūpnīcā. Dzintra Temerova atzīst, ka viņu nepārsteidz Mērijas rīcība, viņa to izdarīja vienkārši tāpēc, jo uzskatīja, ka tā jādara. Tagad domājam, ka tas ir varoņdarbs.

Filmas “Mērijas ceļojums” redaktore Asnāte Vasiļjeva stāsta, ka veidojot filmu, svarīgi bijis saprast, kādēļ Mērija izvēlējusies tā rīkoties.

“Un šķiet, atbildi tomēr guvām. Raugoties uz viņas dzimtu, uz katru no šiem lielajiem cilvēkiem, kam bijusi būtiska loma Latvijas tapšanā. Latvijas valstiskuma ideja viņiem pašsaprotama un nozīmīga. (..) Visi viņai tuvie cilvēki bija spilgti arī attiecībās ar savu vidi.

Viņa bija vienīgā mazliet paēnā. Līdz brīdim, kad viņa pieņem lēmumu un dodas nosargāt Latvijas muzeju dārgumus. Viņai tas bija svarīgi. Viņai bija svarīgi atvest uz Latviju, neatkarīgi no varas. Tie bija dārgumi, kas piederēja Latvijai, kas bija dārga viņai, viņas dzimtas pārstāvjiem," uzskata Asnāte Vasiļjeva.