Starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde "Pārnēsājamās ainavas" no 28. aprīļa būs aplūkojama arī Rīgā. Par izstādē apzinātajām mākslas izpausmēm, arī neformālo grupu stāstiem un to nozīmi plašākā 20. gadsimta mākslas norišu kontekstā saruna Kultūras Rondo. Par izstādi stāsta trīs no tās kuratorēm - Inga Lāce, Solvita Krese un Andra Silapētere.

Izstādē apzinātas Latvijas trimdas un emigrācijas mākslas izpausmes no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām.

„Izstāde ir divu gadu izpētes periods, kurā cenšamies apzināt dažādas trimdas radošas personības,” stāsta Solvita Krese. „Atlasām neordināras personības, kas nav tik bieži parādījušās, runājot par trimdas mākslas scēnu.”

Izstādi veido piecas salas, izraugoties piecas vietas, kurās koncentrējusies latviešu diaspora – Gotlande, Parīze, Berlīne, Ņujorka un Monreāla.

„Katrā no tām atradām vienu unikālu cilvēku, kura radošai darbībaiun dzīves gājumam sekot. Izstādes struktūra veidota, balstoties uz šiem pieciem personāžiem, aicinot  mūsdienu māksliniekus komentēt šos darbus un veidot dialogu ar šiem darbiem.”

Izstādi veido pieci kuratori, kas katrs aizrāvies ar konkrētu mākslinieku vai mākslinieku grupu.

“Pārnēsājamās ainavas”, kas notiek Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros, pievēršas Latvijas mākslinieku trimdas un emigrācijas stāstiem, ievietojot tos plašākā 20. gadsimta mākslas norišu, migrācijas un globalizācijas kontekstā. Aplūkojot tādus Latvijas diasporas centrus kā Parīze, Ņujorka, Monreāla, Rietumberlīne un Gotlande, izstāde ir mēģinājums kopīgā tīklā savienot individuālus migrācijas ceļus un radīt dzīvu izpratni par šā brīža situāciju, kas lielā mērā balstīta vēsturiskās norisēs.