„Darbs būs šokējošs, jo tas ir par cilvēka iekšējām dziņām,” – tā tiek pieteikts jaunākais Nacionālā teātra Lielās zāles iestudējums „Tuvā pilsēta”. Šis ir Krievijas režisora, Gogoļa centra mākslinieciskā vadītāja Kirila Serebreņņikova ceturtais darbs mūsu teātrī. 

Šoreiz viņš izvēlējies iestudēt mūsdienu lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča lugu, kas sarakstīta 2004. gadā un kas speciāli pārrakstīta šim iestudējumam. Turklāt šī ir pasaulē visvairāk iestudētā Ivaškeviča luga.

Izrādes centrā trīsdesmitgadnieki Annika un Ivo, viņi mīl viens otru, tomēr ģimenes dzīves rutīna, darbs un trīs bērni rada vienmuļu un pelēcīgu ikdienu, un vīrs ik nedēļas nogali pazūd no mājām, lai pabūtu kopā ar draugiem un paskatītos uz savu dzīvi no malas – no tuvās pilsētas. Arī Annika dodas uz otru pilsētu, paskatīties, kas ir tas, ko redz Ivo.

“Tur ir daudz tēmu, daudz jautājumu par cilvēka dabu, par noslēpumiem, kas ir katrā cilvēkā, par tumšo pusi, par daudzām un dažādām lietām,” bilst režisors Kirils Serebreņņikovs. 

Iestudējums prasa no aktieriem dažādas prasmes: muzicēt, dziedāt un būt fiziski labā formā. Iestudējuma horeogrāfs ir Jevgeņijs Kulagins. Muzikālais noformējums Jēkaba Nīmaņa ziņā. Bet aktieri Kaspars Zvīgulis un Arturs Krūzkops apliecina, ka izrāde prasa spēku un fizisku izturību, jo tā ir tehniski sarežģīta un arī plastiski prasa citu organiku no aktieriem. „Tuvās pilsētas” iemītnieki ir aktieri Maija Doveika un Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Kaspars Zvīgulis, Arturs Krūzkops, Marija Bērziņa, Dita Lūriņa, Jānis Āmanis un Romāns Bargais.

Lugas autors Marjus Ivaškevičs skatījās ne tikai iestudējuma pirmizrādi, bet arī piedalījās caurlaides mēģinājumos.

“Man ļoti, ļoti patīk un es domāju, ka tā ir Kirila dāvana gan man, gan Rīgai. Protams, šī izrāde nav no vieglajām, bet tā var sniegt kaut ko jaunu Rīgas skatītājam. Un arī lietuviešu skatītājam tas būtu interesanti, un es ceru, ka kādu dienu šo izrādi atvedīs arī uz Viļņu,” atzīst Marjus Ivāškevičs.

“Šī ir viena no nedaudzām manām lugām, kuras iestudējumi populāri ārzemēs, bet to gandrīz nezina Lietuvā. Tāds paradokss. Lai gan tagad režisoram Koršunovam ir iecere nākamajā sezonā iestudēt šo darbu,” turpina dramaturgs.

Pirms trim gadiem Oskars Koršunovs Dailes teātrī iestudēja Ivaškeviča lugu „Izraidītie”. Savukārt luga „Tuvā pilsēta” ir visbiežāk ārpus Lietuvas iestudētais Ivaškeviča darbs.

“Protams, viss stāsts ir izdomāts. Šajā lugas variantā nav palikusi arī ģeogrāfija, un es domāju, ka tas ir labi, ja to iestudē Latvijā. Lai gan darbība balstīta konkrētās vietās: Malmē un Kopenhāgenā. Province un galvaspilsēta, šajā gadījumā vienas valsts province un otras – galvaspilsēta, taču tās atrodas tik tuvu, ka labos laika apstākļos var redzēt pāri līcim. Cilvēkiem, kas dzīvo šajā provinces pilsētā, tā ir cita pilsēta, kas visu laiku spīdina ar savām ugunīm, un viņus vedina pamēģināt vēl citu dzīvi. Tā kļūst par metaforu ikviena cilvēka dzīvei, kad viņam ir sapņi, viņš tos projicē, taču dzīve, teiksim tā, noliek pie vietas. Līdz ar to cilvēks nonāk konfliktā starp to, kā viņš sevi ir iztēlojies un par ko ir kļuvis. Par šo konfliktu arī ir luga un izrāde,” par lugas ieceri stāsta Ivaškevičs.

Nacionālā teātra iestudējumam vairākas ainas pārrakstītas, arī daži personāži ieguvuši citus vārdus, nav minētas konkrētas pilsētas un tautības. Vai pašam rakstniekam bija interesanti vēlreiz atgriezties pie reiz pabeigta darba?

“Tas bija interesanti, taču savādi. Jo šo tekstu es rakstīju 2004. gadā, tagad ir 2017. gads. Toreiz man bija 30 gadu, tagad – 43. Dīvaini ir ielīst atpakaļ savā prātā,” atklāj Ivaškevičs.

“Bija arī interese, vai es to spēšu izdarīt. Vai varbūt tas ir teksts, kas sen bijis un labāk to neaiztikt. Es nebiju pilnībā pārliecināts, ka to vajag darīt un ka man tas izdosies. Bet kad sāku veikt šīs lielās pārmaiņas, sapratu, ka varu to darīt, ja par to ir interese citam radītājam.”

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis vērtē, ka “darbs būs šokējošs, jo tas ir par iekšējām dziņām, ko izsapņojam, un melojam sev, ka to nedarām, vai ka mums tas neinteresē”.

“Skandalozs darbs, domāju, ka nebūs lielai auditorijai. Varbūt arī cilvēki sapratīs, ka mums tādas lietas ir jāredz. Mērķis, kādēļ teātris to dara? Manuprāt, teātrim jābūt dažādam,” vērtē Rubenis un cer, ka iestudējums mudinās cilvēkus jautāt, sev, kāpēc viņi par tām tēmām runā, kāpēc režisors un aktieri izvēlas to spēlēt un ir gatavi spēlēt.

Cik liela izrādīsies šī iestudējuma provokācija, varēs spriest pēc tā, cik ilgi izrāde būs repertuārā. Pagaidām teātra mājas lapā un twitter ierakstos dominē pozitīvas atsauksmes.