No 31. marta Latvijas kinoteātros sāks rādīt filmu “Atbrīvošanas diena”. Slovēņu kulta grupa “Laiback”, Ziemeļkorejas valsts svētku koncerts, norvēģu režisors, latviešu režisors un operators un Vides filmu studija. Pirmizrāde Amsterdamā un Latvijā. Tie ir ļoti dažādi elementi, kas pirmajā brīdī šķiet nesavienojami, tomēr tieši tas veido savienojumu jeb filmu “Atbrīvošanas diena”.

"Filma ir par notikumu, kas notiek slēgtā koncertzālē, kur svešu kultūru cilvēki risina kopēju problēmu, viņiem ir nepieciešams, lai koncerts notiktu, tādēļ viņi sadarbojas un mēģina tikt galā ar kultūras atšķirībām," sarunā Kultūras Rondo atklāj režisors Uģis Olte. "Šajā filmā politikai īsti nav ne vietas un laika, filma par to, kā cilvēki sadarbojas un komunicē."

Ideja sarīkot grupas “Laibach” koncertu Ziemeļkorejā pieder norvēģu režisoram Mortenam Travikam, ar kuru Vides filmu studijai sadarbība sākusies jau iepriekš, veidojot video klipu dziesmai " Whistleblowers" (Ziņotāji).

“Viņš [Mortens Traviks] to pavēstīja, kad pa 70 % bija skaidrs, ka tas notiks,” par sadarbību stāsta Uģis Olte. Zinot, ka tā ir viena cilvēka uzvesta dokumentāla izrāde, viņam bijis skaidrs, ka pats nevarēs to dokumentēt, tāpēc līdzi devās režisors Uģis Olte un operators Valdis Celmiņš, lai to visu iemūžinātu. Pēc tam jau tapusi “kinematogrāfiska rokgrupa”, kura visai īsā laikā izveidoja filmu.

Uģis Olte norvēģu režisoru Mortenu Traviku savā ziņā salīdzina ar Tūru Heijerdālu un citiem lieliem pētniekiem un ceļotājiem, kas centās kaut ko paveikt pirmo reizi. “Šī ir tāda pati urdoņa, ko realizēt mūsdienu vidē. Nav daudzas lietas, ko vēl var paveikt pirmo reizi šajā pasaulē, rokkoncerts Ziemeļkorejā ir viena no tām lietām, kas notika pirmo reizi,” bilst Olte.

Norvēģu režisora Mortena Travika stāstu par filmu var noskatīties Latvijas TV raidījumā "1 : 1".

Olte atklāj, ka uz uz Ziemeļkoreju devušies gatavi filmēt visu, kas notiks, un tad skatīties, kas no tā sanāks. “Zinot jokainās ziņas, ko esam par Ziemeļkoreju redzējuši, lasījuši, bijām gatavi lielai kontrolei attiecībā tieši uz filmēšanas procesu. Skaidrs, ka viņu zemes kartību nosaka ierobežojoši noteikumi ceļot, brīvībai staigāt apkārt, kontaktēties ar vietējiem.

Likās, ka būs krietni lielāka kontrole attiecībā uz filmēšanas procesu. Patiesībā nevienu neinteresēja, ko tur filmējām, jo tā nebija viņu kopprodukcija,” stāsta Olte. “Bijām gatavi, ka safilmētais būs jārāda. Tas nenotika Nebija arī jārāda nevienam, pilnīgi veltīgi četras kopijas uztaisījām.”

Runājot par kompromisiem jeb cenzūru, Olte atklāj, ka grupas “Laibach” viens no mākslinieciskajiem konceptiem tieši ir izraisīt reakciju, ka kāds viņu darbu vēlas cenzēt vai manipulēt ar vēstījumu. Fakts, ka cenzūra notika, ir daļa no “Laibach” identitātes, kas nepieciešams, lai viņu mākslas akts būtu pilnīgs. “Tas, kas konkrēti tika izcenzēts no koncerta programmas, bija divas korejiešu tautasdziesmas vai viņiem svarīgas dziesmas, vizuāli tika izņemts tas, kas skar ziemeļkorejiešu mākslu – zīmējumi, plakāti,” norāda Olte.

Ziemeļkorejā filmu redzējuši abi varoņi no viņu puses. Tie ir valdības pārstāvji – Ziemeļkorejas demokrātiskās tauta republikas komitejas kultūras sakariem ar ārvalstīm divi darbiniekiem. Abi atzinuši filmu par labu esam, viens parakstīja filmas akcepta aktu, ka piekrīt būt šīs filmas daļa un nav iebildumu, kā viņš attēlots.

Rietumnieki par filmu saka, ka zināmā veidoā uzspridzināti viņu priekšstati, kā mēs uztveram pasauli.