Kaņepes kultūras centrā 4. oktobrī notika ukraiņu rakstnieka, dzejnieka, tulkotāja Serhija Žadana grāmatas „Džezs pār Donbasu” latviskā tulkojuma atvēršanas svētki.

Serhijs Žadans ir sociāli aktīvs intelektuālis, kura dzejas un prozas atslēgvārds šobrīd ir Donbasa karš Ukrainā. Viņš ir studējis vācu filoloģiju, raksta publicistiku vācu presei, stāsta Rietumu pasaulē par to, kas notiek Ukrainā.

“Svarīgi pacensties izrunāt šo karu, piefiksēt notikušo. Karš pie mums turpinās jau trešo gadu, bet es jau tagad jūtu, cik daudz reāliju, epizožu un biogrāfiju, kas bija svarīgas pirms diviem gadiem, jau tagad ir pagaisušas no atmiņas,” analizē Žadans. “Informatīvā vide ir būvētā tā, ka katru dienu tevi pārpludina jauna informācija un vakardiena vienkārši pārlīst pār atmiņas malām. Tas ir ļoti skumji. Par katru šī kara dienu kādi ir samaksājuši ar savām dzīvībām, likteņiem, notikusi kāda traģēdija, un aizmirst par to man liekas ļoti netaisni.”

Tiesa, nupat iznākušais romāns “Džezs pār Donbasu” sarakstīts 2010. gadā, tā ir pirmskara, pirms Maidana Donbasa, tas nav dokumentāls romāns par karu Ukrainā. Kā rakstnieks pats uzsver – viņš negrasās spekulēt ar to, ka jau tolaik viņš būtu nojautis, ka būs karš, ka Ukrainā iebruks krievu armija. Romāns tapis mīlestības un nostaļģijas dzīts, Serhijs Žadans pats nāk no Ukrainas austrumiem, šis romāns pa daļai ir autobiogrāfisks, lai gan, kā viņš pats komentē – autobiogrāfiska tajā ir ainava.

“Darbība notiek divtūkstošajos kādā vārdā nenosauktā Austrumukrainas pilsētiņā. Galvenais varonis Hermanis bērnībā ir no turienes aizbraucis, laimīgi dzīvo Harkovā un ir neatkarīgs eksperts. Tā vismaz rakstīts viņa vizītkartē. Ar ko viņš nodarbojas, viņam pašam ir miglains priekšstats. Cīnās velns vien zina ar ko par demokrātiju un atmazgā naudu, kas iet caur viņa “Demokrātijas sargu” firmas kontiem. Bet viņa brālis ir palicis šajā pilsētiņā un ir nopircis benzīntanku un tehniskās apskates staciju. Vienā brīdī izrādās, ka brālis ir pazudis un Hermanim ir jādodas noskaidrot, kas noticis. Viņš atgriežas savas bērnības pilsētiņā, kas ir Ukrainas un Krievijas pierobežā, var teikt, ka tā ir starp civilizētajiem apvidiem un nekurieni. (..) Viņš atklāj, ka benzīntanku viņam grib atņemt vietējie oligarhi. Viņam ir jāizvēlas, palikt un cīnīties par benzīntanku, kurš viņam nav vajadzīgs, tomēr ir viņa un viņa brāļa. Vai atgriezties savā dzīvē, kur viņš ir neatkarīgs eksperts un cīnās par demokrātiju. Viņš paliek un atgriežas pie situācijām, kurās bijis pirms 15 gadiem un pavisam aizmirsis. Viņš iekrīt tādā kā laika caurumā,” īsumā ar grāmatu Kultūras Rondo iepazīstina tās tulkotāja Māra Poļakova.

Ukrainas austrumi, bet tikpat labi darbība varētu notikt Latvijas Austrumos, teiksim, deviņdesmitajos. It kā stāsts ir par Ukrainu, bet daudzas no situācijām atpazīstam – bandītu cīņas, cilvēku emigrācija uz ārzemēm, jo likumi nedarbojas vai vienkārši dzimtajā zemē vairs nekā nav. Arī tas pacēlums, kas raksturo karu Ukrainā, kad katram valsts iedzīvotājam ir jāpieņem lēmums – kurā pusē viņš ir, kurai no politiķu vai Ukrainas vēstures versijām viņš pieslienas, atgādina mazliet Latviju deviņdesmitajos.

Šobrīd Žadans kvēli iesaistās visā, kas attiecas uz Donbasa karu Ukrainā – mudina par to runāt, rakstīt, dziedāt, personīgi apmeklē kara slimnīcas, kara darbības zonu, kur uzstājas ar saviem lasījumiem, koncertiem. Šobrīd viņš arī raksta romānu par Krievijas – Ukrainas karu.

“Svarīgi pacensties izrunāt šo karu, piefiksēt notikušo. Karš pie mums turpinās jau trešo gadu, bet es jau tagad jūtu, cik daudz reāliju, epizožu un biogrāfiju, kas bija svarīgas pirms diviem gadiem, jau tagad ir pagaisušas no atmiņas,” analizē Žadans. “Informatīvā vide ir būvētā tā, ka katru dienu tevi pārpludina jauna informācija un vakardiena vienkārši pārlīst pār atmiņas malām. Tas ir ļoti skumji. Par katru šī kara dienu kādi ir samaksājuši ar savām dzīvībām, likteņiem, notikusi kāda traģēdija, un aizmirst par to man liekas ļoti netaisni.”

“Ja izvēlamies par karu nedomāt, izmetam to no atmiņas, neko nedarām, lai to izbeigtu, tas arī nekad nebeigsies. Viss turpināsies un cilvēki ies bojā, jo šeit nekaro viens politisks spēks pret otru, tas ir karš, kas skar visu Ukrainu. Izlikties to neredzam ir bezatbildīgi un noziedzīgi,” vērtē Žadans.

Serhija Žadana dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja ampluā jāpiepulcina vēl arī publicists un mūziķis, viņam ir sava ska grupa "Suņi", kas uz skatuves nespēlē nekādu maigo mūziku, drīzāk izkliedz, vēstī sociāli asus, mūsdienu Ukrainas dzīvi un kara situāciju pārdomājošus, caururbjošus tekstus. 

Grāmatas atvēršanas svētkos sarunā ar Serhiju Žadanu viena no daudzajām tēmām bija autortiesības, un Serhijs Žadans teica, ka nopludināt savu romānu tekstus internetā, padarīt tos visiem pieejamus būtu nelojāli pret izdevējiem, bet to viņi dara ar savu dziesmu tekstiem – liek savu mūziku un dziesmas internetā, visiem un par brīvu, lai tā būtu pieejama nekavējoties. Līdzīgi kā par savu kā mūziķa misiju, arī par sava rakstnieka darba daļu viņš uzskata tieši dzīvo uzstāšanos – par savu ieguvumu vizītē Rīgā viņš uzskata tieši jautājumus, ko viņam uzdevuši lasītāji, žurnālisti, viņš runā ļoti koncentrēti, ļoti piedomā, lai saruna būtu saturīga, viņš tiešām vēlas sarunāties ar visiem, lasīt dzeju, lasīt prozu. 

Kas ir brīnišķīgs Žadana rakstītajā – karš viņam ir atraisījis rokas rakstīt, sarunāties, domāt vērienīgās, pat - apokaliptiskās dimensijās. Žadana prozā, bet jo īpaši dzejā, ļoti talantīgi mijas ukraiņu folkloras motīvi valodā, kristīgie domāšanas mērogi ar ļoti sadzīviskiem, ciniski prastiem, no dzīves norakstītiem dialogiem, parupjiem vārdiem. Starp citu šobrīd pēc šī romāna, kura nosaukums oriģinālvalodā ir "Vorošilovgrada", top seriāls. Taču šai seriālā nebūs tas, kas ir romānā. Jā, to var lasīt kā kriminālromānu, taču pats lieliskākais ir valodā – šie primitīvie dialogi, kas mijas ar meistarīgiem, poētiskiem savas zemes aprakstiem. Tos izbaudīt var tikai izlasot romānu. 

Grāmatu izdevis “Jāņa Rozes apgāds”.