Divas pieprasītākās grāmatas 2017. gadā bija Guntara Rača dzejas krājuma "356" pirmā daļa un Karīnas Račko erotiskais romāns "Saplēstās mežģīnes". Račko grāmatas sniegums patiešām ir iespaidīgs - desmit tūkstošu tirāža trīs mēnešu laikā. Salīdzinājumam - ļoti populārais Noras Ikstenas "Mātes piens" savus ne mazāk iespaidīgos 20 tūkstošus savāca trīs gadu laikā. Ko var spriest par grāmatu, zinot, ka ļoti daudzi to vēlas lasīt? Vai dižpārdokļa zīmogs grāmatu ļauj dēvēt par labu, vai tieši otrādi - to jāuzskata par mazāk vērtīgu?