Veiksmes stāsti, kādi rodas pētniekiem iedziļinoties pētāmajos materiālos, izskanēja aizvadītās nedēļas kamerkonferencē „Meklējumi un atradumi – veiksmes stāsti”. Konferenci rīkoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, un tā ir viena no ilglaicīgākajām humanitāro zinātņu konferencēm. Pirmo reizi šāda veida konference tika organizēta 1988. gadā. Un viena no tās idejām, kas saglabājusies līdz šodienai, ir dot iespēju pievērsties perifērām tēmām, jauniem arhivāriem un tekstuāliem atradumiem. Konferences  viena daļa bija veltīta literārajiem stāstiem.

Raiņa un Aspazijas pētniece Gundega Grīnuma kamerkonferencē dalījās ar „Danckas stāstu” un atklāja, kāds bijis viņas pētnieciskais gandarījums. Pamazām atklājot, kam Velta Rūķe-Draviņa jautājusi pēc padoma. Savukārt literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone par savu pētījuma tematu izvēlējusies „Atraitnes tēls latviešu kultūrā. Komiskais elements”, ieskicējot arī atraitnes vecumu.

„Pie šīs tēmas nonācu caur Blaumani un arī pašai ir autobiogrāfiska pieredze, kas noved pie tā, kā cauri gadsimtiem šī tēma gājusi, kā tēli veidoti,” atklāj literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone.

„Atraitne vienmēr bijis interesants tēls, jo tā ir savā ziņā duāla būtību. No vienas puses brīva sieviete, no otras puses – viņai ir pieredze. Vienmēr ir bijis tā, ko var redzēt arī vīriešu rakstītajos tekstos, ka tas izraisa tādas kā bailes. Jo viņa ir tāda kā nepieradināta sieviete. Tāpēc viens veids, kā paskatīties uz šo sievieti, ir komiskais aspekts.”

Eva Eglāja-Kristsone stāsta, ka visbiežāk atraitnes tēls ir diezgan margināls, bet klātesošs literatūrā līdz pat mūsdienām. Padomju laikā tās bija to vīriešu atraitnes, kas bijuši nepareizajā pusē, viņas veido ārkārtīgi traģiski un viņu dzīve beidzas ātri ar nāvi. Pareizajā pusē bijušu karavīru atraitnes tiek rādītas kā varones. „Veidojas interesanta galerija cauri laikiem,” bilst Eva Eglāja-Kristsone.

Atraitnes tēla komiskais elements īpaši dominē pagājušā gadsimta 20. -30. gados. Tas bijis dzīvespriecīgs laiks. Eva Eglāja-Kristsone atklāj, ka viņu interesē  „atraitnes reproduktīvajā vecumā, kurām ir bērni, interesanti, ka veidojas šīs līnijas, kā viņa atrisina vai nē savas personīgās dzīves līniju”. Tāpat pētniece bilst, ka viņai ir kluss nodoms, ka viņas izraudzītais temats varētu izvērsties kā plašāks pētījums un būt arī vākos, jo ir interesanti vērot, kā literatūrā, teātrī, anekdotēs tiek tēlots līdz pat šodienai atraitnes tēls.

Vēl konferencē Kārlis Vērdiņš pieskārās saviem atradumiem pētot feminismu un modernitāti Tijas Bangas romānā „Sieviete”. Savukārt jaunā pētniece Madara Eversone vispirms iepazīstināja, kā guvusi uzticību un iespēju strādāt ar Ilgoņa Bērsona arhīvu. Madara Eversone stāsta, ka sadarbība ar Ilgoni Bērsonu izveidojās, kad viņš uzaicinājis palīdzēt kārtot savu arhīvu, viņš gribējis cilvēku, kas palīdzētu sastādīt grāmatu par viņa radošo mūžu. Paralēli promocijas darbam Madara Eversone to arī dara.

Īpaši daudz materiālu Ilgoņa Bērsona arhīvā guvusi savas pētāmās tēmas sakarā un arī šajā konferencē iepazīstināja klātesošos ar „Kādu ieceri Rakstnieku savienībā 1940 un 1941.gadā”.

Pašlaik Madara Eversone studē doktorantūrā un raksta promocijas darbu par Rakstnieku savienību un plāno to izpētīt līdz 1990. gadam, visu padomju posmu.

Konferences daļā „Literārie stāsti” ar saviem atklāšanas priekiem vēl dalījās Inguna Daukste -Silasproģe, sniedzot precizējumus trimdas rakstnieka Andreja Irbes biogrāfijā, Bārbala Simsone raksturoja „Latviešu humoristisko fantastiku pagājušā gadsimta  60.-90. gados”, savukārt Anita Rožkalne atklāja „Rožu alejas mīklas”, kas saistītas ar Astrīdi un Ivaru Ivaskiem.