Viena no Latvijas skaistākajām piejūras pilsētiņām Roja jau septīto gadu bija pārvērtusies par visas Latvijas kultūras galvaspilsētu. Kā ierasts, jūlija nogalē no 27. līdz 29. datumam norisinājās kino, mākslas un kultūras festivāls "RojaL". Šogad akcentus liekot uz franču kultūru un tās milzīgo ietekmi, "RojaL" svinēja dzīvi un darīja to tik šarmanti, cik vien iespējams! tāds bija šā festivāla organizētāju uzstādījums. Bet raidījumā Andas Buševicas vērojumi:

Iepazīšanos ar festivālu RojaL, es sāku pagājušajā gadā, un rīkojos, kā, šķiet, daudzi – izvēlējos kino skatīšanos jūras krastā, uz pludmales ekrāna. Arī šogad šāds seanss notika, tika demonstrēta Rolanda Kalniņa „Piejūras klimats”.

Tas, ko gribu pavēstīt pēc šī gada pieredzes, ka  šis lielais kino seanss jūras krastā vēl ne tuvu nav viss festivāls "RojaL", tik tiešām bija vērts atgriezties, kā izdarīju šogad, lai izpētītu "RojaL" daudzveidīgās izpausmes, seansus uz mazākiem ekrāniem - festivālā "RojaL" kino skatīšanās notika kopumā 8 vietās, sākot ar ekrānu šķūnīšu ielokā, daudzdzīvokļu mājas pagalmā vai nelielu ekrānu šosejas malā (kur nemitīgo kaiju sasaukšanos papildina arī garāmbraucošu mašīnu troksnis, jaucoties filmas noskaņā) līdz konkursa filmu skatei viesnīcas "Roja" pagalmā, kur jānāk pusstundu iepriekš, lai ieņemtu vietu, un tā nav tikai kino skatīšanās, bet arī sarunas, sarunas, sarunas... un tāda mājas ballītes atmosfēra. Un tā nu atšķirībā no pagājušā gada iespaida, ka "RojaL" centrālais notikums ir kino jūras krastā, šogad man gribas apgalvot, ka tieši "RojaL" ietvaros notiekošā jauno režisoru filmu konkursa skate ir tas festivāla mugurkauls, kas rada arī tā atmosfēru. Par filmu atlasi gādā pats festivāla idejas autors, filmu mākslinieks Jurģis Krāsons, un šie jaunie režisori ir ne tikai no Latvijas, bet arī Lietuvas, Polijas, Igaunijas, Dānijas kinoskolām. Pie kam konkursa formāts ir unikāls ar to, ka šie jaunie cilvēki paši arī piedalās filmu apspriešanā. Nevis aizsūta, saņem atbildes, bet uzreiz - pēc filmas, izsakās žūrija, mēdz būt nesaudzīga, arī publika piedod savu adrenalīna stīgu. Un tas no vienas puses rada festivāla atmosfēru - Tie ir jauni cilvēki, viņiem ir savs fanu pulks, kas ceļ teltis Rojas jahtkluba sētā, visai internacionāla gaisotne, un blakus spicākie kino profesionāļi, piemēram, žūrijā šogad bija Rīgas Starptautiskā filmu festivāla radošā direktore Sonora Broka, viens no izcilākajiem šī brīža kino operatoriem Gints Bērziņš un festivāla „Animateka” (Slovēnija) direktors Igors Prasels, un šo abu pušu starpā notiek saruna. Par to, ka tas noder jaunajiem kino profesionāļiem, nav šaubu, bet kāpēc, piemēram, Sonora Broka jau otro gadu neatsakās skatīties šīs filmas, vērtēt tās? Kāpēc skatītāji sēž divus vakarus pēc kārtas, izmanto iespēju balsot par savu favorītu anketā? Raidījumā gan skatītāju vērtējums, gan jautājumu – vai arī profedionāļiem ir interesanti šādi sarunāties ar lajiem, adresēju diviem no žūrijas locekļiem  Igoram Praselam no Slovēnijas, viņam būs plašāks, ārpusnieka skats uz Rojā notiekošo, un Sonorai Brokai.

Konkursā uzvarēja, kā jau Igors Prasels to minēja, Polijas, Lodzas kino skolas pārstāve, Justīnas Mitnikas filma „Apokalipse” , viņai tika zelta rojāls, īpaši izkalta monēta, konservbundžas dibenā,un nauda, sastūķēta burciņā. Sudraba Rojāli – monēta šogad tika piešķirti divi – režisorei no Latvijas, Elizabetei Mežulei Gricmanei,  filmai „Tu Es Tout”) un polietes Natālijas Kravčukas, Polija animācijas filmai „Šrēdingera suns”, ko žūrija īpaši atzīmēja.  Savukārt Skatītāju balvu saņēma Gata Ungura filma „Ludis”, arī tai daudz atbalstītāju publikas vidū, paziņas, darbojas mīļi latviešu aktieri. Mēs te runājam par žūriju, apbalvošanu, liekas, ka visam jānotiek ļoti svinīgi, un tā tas tiešām ir. Kino jūras krastā – aizgūts no Kannu kino festivāla. Pie Rojas kultūras nama tiek ritināts nevis sarkanais, bet zilais paklājs. Bet vienlaikus, un tie, kas pazīst Jurģa Krāsona radoša dulluma pilno personību, kas ar savu klātbūtni spēj piešķirt visam tādu mērcīti – tagad var notikt jebkas! Arī šajā balvu pasniegšanas ceremonijā, galvenā balva tika pasniegta ar skaipa starpniecību, diezgan amizanti, kā žūrija puslokā sarunājas ar webakmeru, pēc tam kopīga fotogrāfēšanās. Izcila humora izjūta – arī savīkšījot šī festivāla mākslas sadaļu.

Četras izstādes, es visas gribētu nosaukt par izciliem notikumiem. Pie izstādēm vērts pakavēties, jo tas ir tas, kas paliek, kad kino aizbraucis. Festivāls "RojaL" noslēdzās sestdienas vakarā, izstādes Rojā būs vēl apskatāmas dažas – nedēļu, kā Edgara Vērpes gleznu izstāde pamesta veikala telpās. Darbi no papes, no veciem žurnāliem, klājot slāni uz slāņa, līdz tas atgādina kaut ko no jūras izsalotu, ka nevar saprast, kāda bijusi sākotnējā faktūra. Pape – zvejnieku mājas jumti. Metālmākslinieka Ivara Miķelsona, brīnišķīga, brīnišķīga izstāde par vīriem, kas sapņo par lielo zivi. Izcelt gribētu arī tekstilmākslas klasiķa Egila Rozenberga viena gobelēna izstādi – tieši autoostā, kur tūrisma informācijas birojs, var apskatīt, kamēr autobuss stāv, pa ceļam uz Mazirbi vai Kolku. Gobelēns latviski pieklusinātās krāsās, brūns un mirdzoši pelēks, ar "RojaL" un kino skatīšanos sasaista gobelēna materiāls:

Nākamvasar jūlijā plānota Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Egila Rozenberga personālizstāde, darbi tikai top, tā ka aicinājums ziedot savas audio vai video lentēs ierakstītās filmu vai mūzikas kolekcijas nebija joks. Taču festivāla "RojaL" lielā tēma šogad bija franču kino. Par šo filmu sadaļu gādāja Francijas kultūras institūts, apgāzts eifeļtornis bija arī kā vides objekts Rojas pludmalē, rotāja pilsētiņu. Un izcila ideja, kā vienu no sestdienas vakara filmām izrādīt -  režisora Rolanda Kalniņa, franču jaunā kino viļņa estētiku koķetējošās Rolanda Kalniņa 1974. gadā tapušo, iznīcināto, tad 1992. gadā SIA "Rīgas filmu studija Trīs" no fragmentiem daļēji atjaunoto filmu "Piejūras klimats". Pēteris Liepiņš, Ivars Kalniņš, pārpasaulīgi skaistā Regīna Razuma, kuri sarunājas par proletariātu un kanalizācijas cauruļu remontu, klaji nepadomiskos tērpos, estētikā, kas, kā mēs tagad zinām no kino terorētiķu darbiem, drīzāk koķetē ar franču kino jaunā viļņa kino. No filmas bija palikuši tikai fragmentu, knapi varēja nojaust tās sižetu, taču šķita neticami, ka kas tāds varēja tapt 1974. gadā, un vēl jo neticamāk – ka mēs to skatāmies šādos apstākļos, kino krastā, kas koķetē par sasaiti ar Kannu kinofestivālu, un klātesošs 95 gadu vecumā ir pats režisors Rolands Kalniņš un viņa filmu dīva Regīna Razuma.

Tas ir jautājums kas paliek – kam šis festivāls adresēts – kas ir tie, ko Rolands Kalniņš diplomātiski nosauca par „iedzīvotājiem”. Paņēmu tūrisma informācijas centrā bukletu, tas bija ļoti godīgs. Tas sākas ar vārdiem:

Mums nav Rojā ne pilis, ne muižas, ne lielas baznīcas, šis ir ciems, kura uzplaukums saistās ar pagājušā gadsimta 60., 70. gadiem, zvejnieku kolhozu uzplaukumu.

Festivāls Rojal piedāvā refleksiju par šo laiku, laiks, kad tapa Rolanda Kalniņa filma, kas to padara vēl jo simboliskāku. Jauna tradīcija – rādīt latviešu kino klasikas filmas, kas tapušas piejūrā, piemēram, filmas "Līvsalas zēni" 1969. gada seanss, atmiņu stāsti, kā notika filmēšana. Festivāls ienes pasaules elpu, mudina paskatīties uz padomju mantojumu pozitīvā, pasaules kontekstā. Jjāņem vērā, ka tā ir milzu kūka, pie kuras visi aicināti cienāties, jo visi pasākumi bezmaksas. Vai novērtē? Festivāls "RojaL" – noteikti būs manā plānotājā nākamvasar – iespēja redzēt jaunāko latviešu kino, kam nav sanācis laika, iepazīt, jauno kinorežisoru devumu, māksla laba, festivāla komanda prot uztaisīt notikumu bez lieka snobisma.