Ar kamermūzikas koncertu Latvijas Nacionālā opera aicina ielūkoties laikā pirms Latvijas valsts dzimšanas. 25. novembrī pulksten 15 Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē notiks koncerts “Mirkli pirms…”, kas aicinās sajust laiku pirms Latvijas valsts proklamēšanas. Koncertā piedalīsies pianists Mārtiņš Zilberts, Latvijas Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs, tenors Mihails Čuļpajevs un basbaritons Rihards Mačanovskis. Koncertā skanēs Jāņa Mediņa, Paula Šūberta, Jāzepa Mediņa, Emiļa Melngaiļa, Jāņa Zālīša, Jāņa Suhova un Jāzepa Vītola kamermūzika.

“Apmēram pirms gada, domājot par jaunu kamermūzikas programmu, zemapziņā man bija aspekts par simtgadi. Visu laiku domāju, ka koncerti un citi pasākumi būs veltīti svinībām un skaistajām skaitlim, tad ienāca prātā, ka gribētos apskatīties un saprast, no kādām domām un sajūtām, uz kāda emocionālā fona mūsu valsts radās. Tieši mūzikā, vokālā kamermūzikā, kur ir teksts, dzeja, kas runā par tā brīža sajūtām, tas varētu rādīt emocionālo kontekstu,” ar ieceri raidījumā Kultūras Rondo iepazīstina pianists Mārtiņš Zilberts.

“Jānis Akuraters minējis, ka “dzejnieki izsapņoja Latvijas valsti”. Latvija 1918. gada rudenī atradās situācijā, ka dzejniekiem bija grūti reaģēt uz Latvijas valsts pasludināšanas faktu,” vērtē literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis. “Jo tikai 1918. gada 9. novembrī Vācijā notika revolūcija, tikai 17.novembrī sanāca Tautas padome, kas nolēma, ka nākamā dienā pasludinās Latvijas valsti. Šajā situācijā dzejnieku klusēšana ir pat loģiska, viņi atrodas vai nu Valkā, kur bija latviešu preses šūpulis, vairāki dzejnieki tajā laikā slimoja, Fricis Bārda bija uz nāves gultas, Rainis un Aspazija bija trimdā. Reakcija uz pašu 18. novembri bija minimāla. (..) Pāvils Rozītis bijis visatsaucīgākais dzejas formā pret Latvijas valsts dibināšanu.”

“Ātrā reakcija ir dienasgrāmatu piezīmēs, kas parādās Annas Brigaderes grāmatā “Dzelzs dūre” un Kārļa Skalbes “Mazajās piezīmēs”. Tur izpaužas latviešu dzejnieku prieks un gandarījums, ka beidzot piepildījies sapnis, kas jau sapņots kopš 1905. gada, ka Latvija varētu būt suverēna valsts. Šī jūsma strauji saplok sakarā ar Pētera Stučkas sarkanās valdības ierašanos Rīgā 1919. gada sākumā. Pāvils Rozītis atkal raksta jūsmīgu dzejoli,” atskatu vēsturē turpina Viesturs Vecgrāvis.

“Īsti latviešu dzejnieki jūsmot un apdziedāt latviešu valsts dibināšanas faktu sāk 1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām, kad pieredzētas sarkanā terora šausmas, kad pieredzēts baltvācu vadītais apvērsums un Andrieva Niedras valdība. Nacionālā apziņa dzejniekos nobriest vienlaicīgi ar visas tautas nacionālo apziņu.

Pilnā sparā tā parādās latviešu dzejnieku dzejā parādās līdz ar Satversmes sapulces dibināšanu. Līdz ar 1921. gada janvāri ar Latvijas de jure atzīšanu.”

Runājot par koncertu Mārtiņš Zilberts stāsta, ka mirklis pirms ir laikmets, kad kamerdziesma kā žanrs, kurā izteikties, ir populārā visur Eiropā, arī Krievijā, kur top romances. Materiāls, no kura izvēlēties, bija pat diviem koncertiem. Lirikā, kas izvēlēta šīm dziesmām, dominē dzimtenes mīlestība caur dabas izjūtu.

“Teiktais sabalsojas ar manu priekšstatu par laiku pirms valsts dibināšanas. Strādājot pie periodikas, esmu atradis, cik daudz tajā laikā Krievijā, kur atrodas latviešu bēgļi, Maskavā, Pēterburgā, Harkovā notiek muzikāli dramatiskie koncerti. Dzeja un mūzika tajā laikā pirms Latvijas dibināšanas eksistējusi vienotā kopumā. Latvietis savu mīlestību pret savu tēvzemi, kas vēl nav valsts, izpauž caur dabas tēliem. (..)

Caur dabas izjūtu, ko latvietis nesa sev līdzi bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, latvietis stiprināja savu identitāti. Dzirdot, ka tiek dziedātas dziesmas ar latviešu dzejnieku tekstiem, kuras izpilda prominenti tā laika dziedātāji, latvietis savu nacionālo apziņu var sargāt, stiprināt un lolot nākamībai.”

Viesturs Vecgrāvis arī min, ka laikā pirms 1918. gada novembra latviešu dzejnieki atsaucas uz tautas bēdām un ciešanām, rāda bēgļu laika traģiku, bet arī tajā ir spīva ticībā, ka karš beigsies un tā rezultātā veidosies cita valsts.