No 3. līdz 14. oktobrim Rīgā, Ventspilī un Liepājā norisinās teātra festivāls "Zelta maska Latvijā 2017", piedāvājot noskatīties piecas izcilas Krievijas teātru izrādes, kuras novērtējuši gan teātra kritiķi, gan arī skatītāji.

Šīs nedēļas notikums - Majakovska Maskavas Akadēmiskā teātra iestudējums "Krievu romāns". Lugas autors – populārais lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs, režisors Mindaugs Karbauskis. Režisoram un dramaturgam šī iestudējuma tapšana jau ir vēsture. Marjus Ivaškevičs stāsta, ka iecere attīstījusies no tā, ka režisors Mindaugs Karbauskis domājis par „Anna Kareņina” iestudēšanu.

“Mindaugs sekoja līdzi mana darba procesam, lugas rakstīšanai, kaut ko arī komentēja. Tad bija lugas lasījumi, pēc tam iestudēšanas process, tā ka nebija laika diskusijām. Strīdu nebija, bet ja režisors grib, lai aktieri nesaprot, tad runājam lietuviski. Bet neatceros, ka mēs būtu strīdējušies,” stāsta Marjus Ivaškevičs.

“Marjus bija tik svarīga persona, kad viņš parādījās manā radošajā dzīvē, un man bija svarīgi ar viņu sadarboties. Turklāt tas bija lielisks Tumina un Marjusa sadarbības periods Lietuvā, mani ļoti iespaidoja iestudējums “Madagaskara”. Un es klusībā cerēju sadarboties. Un kad viņš uzradās, atceros, kā es “Kantā” vēlējos aizsniegt katru vārdu, ko viņš uzrakstījis,” atklāj Mindaugs Karbauskis. “Paldies dievam, katra luga ir citāda, pilnīgi citāda – pēc ieceres, pēc tā, ko sasniedz. Es arī turpmāk vēlos sadarbotos ar viņu. Tas ir ļoti ērti, arī patīkami. Viņš raksta dziļi, raksta par cilvēku. Manuprāt, Majakovska teātris atrada savu individualitāti kopā ar Marjusa Ivaškeviča lugu parādīšanos.”

Stāsta pamatā ir rakstnieka Ļeva Tolstoja dzīves pēdējie mirkļi, taču izrādes veidotāji skatās uz tēmu daudzslāņaināk, dziļāk. Ne velti izrāde ir “Zelta maskas” laureāte. Abi izrādes autori atzīst, ka viņiem kā lietuviešiem tas bijis liels risks, interpretēt un atspoguļot izrāde krievu klasiķa dzīvi. Bet varbūt tas bijis īpašais un svaigais.

“Tas, protams, bija liels risks dieviem lietuviešiem paņemt krievu ģēniju un to interpretēt. Es sapratu, ka tas var būt liels “fiasko”. Lai kāds arī būtu rezultāts, tas vienkārši var atgrūst. Taču man jāsaka, Maskavas un arī Krievijas teātra sabiedrība pret mums izturējās toleranti. Spriežot pēc recenzijām, pēc skatītājiem un apbalvojumiem ne tikai pieņēma, pat ļoti labi pieņēma šo mūsu avantūru,” komentē Marjus Ivaškēvičs.

“Mēs trāpījām mākslinieciskā punktā. Marjus uzrakstīja māksliniecisku darbu. Un tas ir tas punkts, kas visus vieno. Tieši vārds “māksliniecisks”. Ne politisks, vai vēl kāds. Tā ir Marjus luga, nevis kāds inscenējums, es pats varu veidot inscenējumus, bet lūdzu, lai viņš šo stāstu izdzīvo pats. Tāpat kā to dara aktieri ar saviem personāžiem (tēliem). Tas ir stipri oriģināls darbs. Tāpēc to droši vien godalgoja,” atzīst Mindaugs Karbauskis.

Dramaturgs atklāj, ka šo darbu rakstījis uzreiz krieviski un vācot materiālus, paralēli mācījies arī valodu. Tolstoja valodu. “Var teikt, es kaut kādā veidā pārņēmu viņa valodu, viņa apkārtējo un tā laika valodu. Ar mūsdienu valodu to būtu grūtāk panākt, jo tā nav mana dzimtā valoda. Jā un es pats kļuvu par Tolstoju, kaut gan viņa paša lugā nav. Viņš ir kā vērotājs. Acīmredzot es arī biju tāds vērotājs,” uzskata dramaturgs.

Šķiet aktieri ir bezgala priecīgi par lomām šajā izrādē. Viņi tās veido ar lielu atdevi un azartu. Aktrise Tatjana Orlova izrādē spēlē vairākas lomas, savukārt Mirjama Scehona iestudējumā iejūtas Annas Kareņinas tēlā, ka ir būtiska nozīme darbā. Aktieru teiktais liecina, ka viņi ir gandarīti, ka teātrī strādā Mindaugs Karbauskis.

“Šie divi brīnišķīgie jaunie talantīgie cilvēki to izdomāja. Man šīs lomas piedāvāja Mindaugs, un tā kā es tik ļoti apbrīnoju šo režisoru un šo cilvēku, man nav svarīgi, kādu lomu pie viņa spēlēt. Varu arī galda kāju, jebko ko piedāvās. Šajā gadījumā viņš teica: es vēlos piedāvāt vīrieša lomu. Atbildēju: Okey! Ja vīrieša tad vīrieša. Man jau bija pieredze, jo iestudējumā „Mīlas dzēriens” es biju spēlējusi advokātu. Tā bija vīrieša loma, tāpēc mani šis piedāvājums neizbrīnīja,” bilst aktrise Tatjana Orlova.

“Bet tālāk tas ir izdomāts, uzrakstīts, īstenots, un es izpildīju tikai to, ko man prasīja režisors. Mans uzdevums bija netraucēt. Centos būt plastilīns jebkurā situācijā. Vai grūti? Nē. Ļoti viegli strādāt. Mums teātrī beidzot režisors, kurš nav rupjš, nelamājas, nebļauj un nepazemo. Valda radošums.”

“Kad Mindaugs man piezvanīja un piedāvāja šo darbu, atsūtīja lugu, teica, tā ir Annas Kareņinas loma, taču tur pavisam nedaudz, jo tā ir īpaša luga. Tātad tā nav liela loma. Bet man bija līdzīgi kā Tatjanai, pilnīgi vienalga kāda loma. Mindaugs mums bija starp pedagogiem Maskavas Valsts teātra mākslas institūtā un ne tikai es, viss mūs kurss un arī teātris vienmēr vēlējies ar viņu strādāt,” skaidro Mirjama Scehona. “Tas man bija sapnis, kas pēkšņi piepildījās. Mindaugs ir režisors, kurš mīl aktierus, mīl savu teātri. Un meklē katram savu pieeju. Skatoties viņa iestudējumu „Talanti un pielūdzēji”, es raudāju par daudzām lietām, bet arī par to, ar kādu mīlestību viņš tos atvēris un kā ļāvis ieraudzīt teātri citādāku un spēlēt citādāk. Mindaugs deva arī man iespēju, un es daudz ko uzzināju pati par sevi.”