" Viņai piemita spēja ar vārdu uzgleznot veselu tēlu. Fiziski plašums bija ierobežots, to viņa kompensēja no dabas vai pašas iegūtu spēju ar vārdu gleznot. Viņai ir triāde – vārds, tēls un atziņa. Šim tēlam nebija vienkārši nozīme palikt par tēlu, tapt par atziņu. Viņas mērķi bija ļoti augsti. Cilvēciskot pasauli, kuru redzēja, ka divu pasaules karu laikā cilvēcība bija acīmredzami zaudēta,"  tā par Zentu Mauriņu raidījumā Kultūras Rondo bilst filozofe, profesore Skaidrīte Lasmane

1897. gada 15. decembrī, ārsta Roberta Mauriņa un pianistes Melānijas Mauriņas ģimenē pasaulē nāk maza meitenīte. Piecu gadu vecumā pārslimotā bērnu trieka uz mūžu viņu piesaista ratiņkrēslam, taču viņa atrod sevī spēku - gan fiziskos palīgus, gan garīgos domubiedrus, lai nodzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Viņa studēja filozofiju un baltu filoloģiju, kļuva par lektori Tautas augstskolā Rīgā un Mūrmuižā, bija docētāja Upsalas universitātē Zviedrijā. Tā ir Zenta Mauriņa, un 15. decembrī atzīmējam esejistes, tulkotājas, rakstnieces 120. dzimšanas dienu.

“Svarīgākais, kāpēc Zenta Mauriņa un viņas darbi iemantoja popularitāti 80. - 90. gadu mijā, kad sākās Trešā atmoda un kāpēc arī šodien ir vērtība, viņa atgādina kultūras nozīmi.

Ar kultūru viņai viss mūžs saistīts, kultūra ir viņas debesis,” vērtē Skaidrīte Lasmane.

“Kultūru viņa lika kā vairogu pretī seklumam, tur mēģināja atrast ko uzskatīja par savu mērķi kaut kādā veidā cilvēkā iekšēju katedrāli būvēt, kā viņa teica. Nevis ārēju, kuru sagrauj kara laikā, bet iekšēju. Viņa to sevī arī pati būvēja," turpina Skaidrīte Lasmane. "Vārdi, ko adresēja citiem, tie ir vārdi, ko adresēja sev, ar ko dzīvoja, kā saka vērtības izpratni modināja cilvēkos un sevī. Arī kapināja to vērtības izpratni. Tas, ka šodien tā vērtības izpratne liekas ietērpta pārāk cēlos, romantiskos un virs realitātes stāvošos vārdos, skaidrs. Tāpēc viņa neiederas tajā, ko saucam par diskursu."

Gadsimta atradums - Zentai Mauriņai adresētās vēstules

Gadsimta atradums - tā Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) nodēvējis pirms septiņiem gadiem Rīgā, Gregora ielā, strādnieku atraktās Zentas Mauriņas vēstules. Šobrīd vēstules ir restaurētas un pievienotas Zentas Mauriņas kolekcijai. Lai gūtu plašāku ieskatu vēstuļu saturā, Kultūras Rondo devās uz muzeju. Par muzeja „gadsimta atradumu” iepazīstina RMM Rakstniecības krājuma glabātāja Anna Egliena un mākslas eksperte Anita Straume.

RMM Rakstniecības krājuma glabātāja Anna Egliena rāda Mauriņas kolekciju – pamanāms, ka plauktā klāt nākušas daudzas jaunas mapes, Anna Egliena zina sacīt, ka pienesums muzejam no atraduma ir 1000 jaunu vienību - pamatā korespondence.

No jauniegūtā Zentas Mauriņas arhīva vairāk nekā piecdesmit vēstuļu ir no mātes Melānijas Mauriņas, kura ar ģimeni vienmēr runājusi vāciski, atzīst mākslas eksperte Anita Straume.

Turklāt māte lietojusi seno vācu rakstību, kuru šodien pat Vācija prot retais izlasīt. Vēstulēs viņa runā par visu ko, par sadzīviskām lietām, par komponistiem un rakstniekiem, kas uzrunājuši vienu vai otru. Tēvs rakstījis gan vāciski, gan latviski savai meitai.

Citā mapē ir vēstules Zentai Mauriņai no Paula Pētersona, ar kuru kopā viņa vadīja Mūrmuižas Tautas universitāti un kuru Mauriņas darbos atpazīstam kā Zilizanu Briedi. Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena uzsver, ka unikālā atraduma īpašā vērtība ir tā, ka to pārsvarā veido vēstules Zentai Mauriņai, piemēram, Jaunsudrabiņa, Brigaderes, Skalbes, Stērstes u. c., kas ļauj viņu ieraudzīt no citas puses.

Sarakste sniedz ieskatu par Zentas Mauriņas mājās, ģimenē un ģimnāzijā pavadītajiem gadiem, par draudzībām, kas viņai izveidojas Vācijā, Austrijā un Somijā, kā arī par Otrā pasaules kara laiku. No atšifrētajām vēstulēm 800 ir latviski un 200 vācu valodā.

1942. gada 27. decembrī skumju un pārdomu pilnu vēstuli par savu dzīvi Mauriņai rakstījusi Aspazija.

“Interesētu, ko Zenta Mauriņa rakstījusi pretī šīm daudzajām vēstulēm, ko saņēma,” bilst Anna Egliena. “Cik tās vēstules ir skaistas un romantiskas, apraksta dabu, notikumus. Vai viņi to dara apzināti, lai uzturētu Zentas Mauriņas garu. Ir vācu laiks, kara laiks, tur nav šausmas, ir vēlēšanās kādu centimetru pacelt virs zemes.”

Mākslas eksperte Anita Straume aizrautīgi stāsta par vēstulēm, kuras Zenta Mauriņa saņēmusi. Laikā no 1913. līdz 1943. gadam fiksēti 25 vēstuļu autori no piecām valstīm. Vairums vēstuļu ir no mātes un citiem, ģimenes locekļiem, otra lielākā daļa – no Hermaņa fon Vestermaņa, Rīgas Politehnikuma docenta un Zentas Mauriņas skolas gadu nozīmīgākā cilvēka.

Ap simts vēstuļu ir no Mauriņas cienītājiem un Mūrmuižas Tautas universitātes audzēkņiem, tad grupa vēstuļu, kas saistīta ar Mauriņas ceļojumiem. Atlikusī daļa liecina par draudzību ar vācu inteliģenci Otrā pasaules kara laikā – šī ir vēstuļu nezināmākā daļa. Ar Zentas Mauriņas korespondenci var iepazīties ikviens – dodoties uz Rakstniecības un mūzikas muzeju.