Par kolēģi un draugu režisoru Hariju Gerhardu uzrakstījusi Alda Briede.

      (Fragments no "Čāpoņu karaļvalsts")

Tā – ar toreiz visai riskantu iestudējumu Radioteātrī sevi pieteica jaunais režisors Harijs Gerhards. Osvalda Krēsliņa mudināts, viņš gan bija sevi apliecinājis jau iepriekš, un tomēr tas bija kā  lēciens ūdenī... Aktieriskā varēšana ir viena lieta, pierādīt sevi kā režisoram  - pavisam cita…

Redzēt vairāk, nekā citi redz,

Sajust vairāk, nekā citi jūt...

Gan jau daudziem šķiet, ka viņi ar šo Raiņa vārdos formulēto  Dieva dāvanu apveltīti, bet Harijam tā tiešām piemita.

Toreiz Harijs šaubījās līdzīgi kā starp sievu un mīļāko, mīļākās solījumi ir vilinoši, bet sieva tomēr pierasta, līdz vīlītei pazīstama, drošāka. Turklāt Jaunatnes teātrī pavērās arī  režisora - pedagoga karjera... Bet zaudēt jau neko nevarēja. Radio piedāvāja tikai pusslodzi, tāpat kā daudziem citiem tolaik spilgtiem un ražīgiem aktieriem un režisoriem, kuriem viena kāja stabili palika arī teātros.

Tomēr Radioteātrī iestājās Čāpoņu karaļvalsts, jo Harijs izsķīrās lēkt  nezināmajā.

Zdeneka Svēreka raidluga "Čāpoņu karaļvalsts" 1967. gadā  kļuva par notikumu Radioteātrī un par tādu uzskatāms joprojām, jo nekas nav novecojis nedz radio līdzekļu izteiksmes ziņā, nedz pat saturā.

Dzīvoja, dzīvoja reiz kāds karalis,  Dižens stulbenis.

Cilvēkiem aizliedza skaļas sarunas, jautras dziesmiņas.

Vai tu gribi skaļāk pacelt balsi?

Uzmanies, tas apdraud mieru valstī...

Un tas Edgara Liepiņa dziedājumā radiovilnī izskan 1967. gadā! Iespējams tas laikam tikai tāpēc, ka pasaku žanrs...

Jocīgs gan tas laiks, rit un rit, bet svarīgākos problēmjautājumus atstāj vēl gadu desmitiem un simtiem? Varbūt mūžīgi? Iespējams, vispār nekas nemainās, tikai aktuālie personāži varas un tautas attiecībās?

Mēdz apgalvot – Radioteātrī ir specifiski izteiksmes līdzekļi. Tos grūti raksturot vārdiem, Harijs kopā ar skaņu režisoriem tos izkopa praksē.

Visas skaņas, foni, priekšplāni vai tikai nojausmas par vidi, kas slāņojās un sasaucās, saliedējās vienā skaņu celiņā, bija reāli, konkrēti radīti. Studijā tam toreiz kalpoja arī dažādie grīdas segumi – asfalts, bruģis, smilts, betons u.c, koka kāpnes, dzelzs trepes, klasiskie stērķeļu maisiņi, kas radīja imitāciju iešanai pa sniegu. Vēl daudzi un dažādi knifi, kas bija mantoti no Radioteātra pirmsākumiem, kuri daudzus gadus kalpoja gan Harija, gan citu iestudējumiem, līdz sāka valdīt visu varenais dators un tā iespējas...

Jūras vilnis. Dzīves vilnis. Gaismas vilnis. Prāta un jūtu vilnis... Radiovilnis...

Mēdz teikt: dzīvē iet kā pa viļņiem. Vai cilvēks pats daudz var ietekmēt, kurš vilnis uznes augšā, kurš nogāž lejā? Cik pats savas laimes kalējs, cik Liktens āmuru sit? Lāčplēsis pie Harija radošajām durvīm pieklauvēja trīsreiz...

Radioteātrī nav citu izteiksmes līdzekļu kā vārds. Harijam visos ierakstos tas bija vārds darbībā, foni – trokšņi, mūzika, skaņu ieraksta režīma maiņas.  Kad sākās datoru laikmets, Harijs arī steidzās visu iespējamo pamēģināt, bet, ja šodien klausāmies viņa pēdējo lielāko iestudējumu – Gogoļa "Deguns" (2004)  un pirmo "Čāpoņu karaļvalsts" (1967) būtiskas starpības tehnisko paņēmienu izmantošanā nav.

Noteicošā ir ideja, doma, ko ar katru iestudējumu grib paust. Abos gadījumos Harijam bija būtiski apliecināt arī savu profesionālo varēšanu. 1967. gadā – tāpēc, ka tas bija pirmais mēģinājums radio režijā, 2004. gadā – Harijs jau varēja atļauties visas savas fantāzijas, jo  viņam neko vairs nevajadzēja pierādīt. Harijs varēja vienkārši priecāties un izbaudīt radošā lidojuma iespējas jaunajās tehnoloģijās, kas viņam pavisam drīz tika liegtas.

Harijs arī pret toreizējās Literārās redakcijas ikdienas steidzamiem pasūtījumiem  - kāda darba  fragmenta lasījumu kārtējam raidījumam - attiecās atbildīgi, ja varēja, izlīdzējās ar savu aktierisko spēju, ja ne  - uzaicināja kādu savu kolēģi. Harijs bija izcils kolēģis! Viņam azotē nebija slēpto dzelkšņu, kurus vajadzīgajā brīdī vērst sev par labu.       Toties to apzinājuši bija citi.  Un kā tagad es teiktu, ar smaidu uz lūpām nekavējās izmantot.

Cilvēks vienmēr paliek savs. (Rainis)

Harijs iestudējis Raiņa lugu "Jāzeps un viņa brāļi", radīdams savu versiju, uzdrošinājies lauzt Raiņa lugas struktūru: ainas noris nevis Raiņa radītājā secībā, bet Harija iestudējumā paralēli: Ēģiptes valdnieks visā savā spožumā plus  ainas no pagātnes – atcere. Bet Rainim ( un arī Harijam) sāpīgie jautājumi paliek.

Ko lugā gribēts pasacīt un kāpēc tā rakstīta?

Harijs – Jāzepa līdzinieks? Kad viņš lugu "Jāzeps un viņa brāļi" izvēlējās iestudēšanai Radioteātrī (neviens cits to iepriekš nebija uzdrošinājies), viņa darbība vēl nebūt nešķita apdraudēta, bet varbūt viņš kā īsts mākslinieks juta dziļāk un redzēja tālāk.  Vismaz kādu laiku viņam Jāzepa liktenis likās tuvs un tāpēc pētāms. Bet ne jau par sevi tieši viņš runāja. Pirmām kārtām, tas ir hrestomātijas darbs, kuram jābūt jebkura sevi cienoša teātra repertuārā, kaut vai laiku pa laikam, Radioteātrī – tas ir mūžīgi. Tikai ļoti nedaudzi uztvēra zemstrāvas, kāpēc Harijs gribēja iestudēt Jāzepu un viņa brāļus. Arī Harijs tika nodots.

Ir Noslēpumi, kuri nekad netiks atklāti...

Es sevi valdu, un es topu pats,

Ar lēnu prātu daru, kas man der... (Rainis)