Zenta Mauriņa: Esmu zaudējusi zemi zem kājām, dzimteni un māju, naktīs mani moka arvien tas pats murgainais priekšstats, ka karājos gaisā, esmu zaudējusi dārgāko hercogisti – grāmatu, manuskriptu un skolnieku pasauli, - ne ķermenim, ne dvēselei nav nekā, ar ko aizsargāties pret ziemeļu vēju, bet ticība priekam arvien palikusi. Manas Prieka baznīcas priesteri ir Poruks, kas sāpēs smaida, Munte, kas akls būdams, pielūdz sauli, Bēthovens, kas, kurls būdams, uzgavilēja priekam, Dostojevskis, kas, cietumā sēdēdams, sumināja dzīvību un brīvību.

"Daudzi ir zaudējuši dzimteni, mājas un tuviniekus un ir centušies tikt tam pāri, un meklēt prieku un līdzsvaru. Dažiem šis līdzsvars bijis gūstams kontaktā ar dabu, citiem kontaktā ar tiem, ko Mauriņa sauca par dižgariem," bilst Vaira Vīķe-Freiberga.

"Šeit atkal ir elitārais moments, heroizēšanas moments. Bet man šķiet, ir jāieklausās viņas dziļākajā domā. Lasot Poruku, lasot par Kukažiņu, sapratīsiet, ko nozīmē sirdsšķīstie. Klausoties Bēthovena 9. simfoniju, man šķiet, ka Oda priekam atgādinās ne tik vien par prieku bet mūsdienās arī par Eiropas nepieciešamību pēc vienotības. Tāpat par daudziem citiem, kas kultūrā nākuši ar savu pienesumu, saucam mēs viņus par dižgariem vai nē, viņi ir kaut ko nesuši pasaules kultūrai, ar ko ir vērts iepazīties."

Zenta Mauriņa: Ir svētdiena, un šeit svešumā nav neviena, kas pie manis varētu atnākt ciemā, nav arī neviena, kas mani gaidītu. Sēžu svešā dārzā un skatos klīstošos mākoņos, bet tie ir citi mākoņi, nekā dzimtenē. Dārzā zied vēlīnas rozes, bet tās nav mana dārza rozes. Lai izturētu smeldzi sirdī, es eju ciemā pie Raiņa un Senekas. Es mīlu sirmus vīrus, sevišķi tūkstošs gadus vecus.

Te nav ko iebilst, domā ir tā pati, kas iepriekš jau dzirdētā citātā, to varētu papildināt ar to, ka raugoties uz rozēm nekad nevajadzētu domāt, vai tās ir mana dārza vai cita. Roze ir roze un tās skaistumu vajadzētu spēt baudīt vienmēr un visur, nedomājot vai viņa man pieder, vai ne," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.