Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās.

„Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkastiski un nav domātas burtiski, bet ar visu to, tas būtībā nav jocīgi, ka jauna meita teikusi: kaut māte būtu ātrāk nomirusi, tad man tiktu mammas brūnie brunči. Jo tik vien viņa varēja sagaidīt mantojumā,” min Vaira Vīķe-Freiberga.

„Mēs zinām, ka pēc zemnieku brīvlaišanas tika smagi strādāts, lai iepirktu zemes, tad nāca Pirmais pasaules karš un lieli postījumi, sevišķi Kurzemē, daudzi aizgāja trimdā uz Krieviju un neatgriezās. Otrais pasaules karš bija vienādi postošs gan tiem, kas palika Latvijā, gan tiem, kas devās trimdā uz Rietumiem.

Latviešiem ir tiešām nācies zaudēt daudz attiecībā uz materiālām vērtībām, ko ar savu darbu, ar centību, ar pūlēm ir varējuši sakrāt, izvedot uzbūvēt un nodot nākamām paaudzēm.

Mans mātes tēvs pārnāca no vācu gūsta pēc Pirmā pasaules kara, viņam bija seši bērni, paņēma jaunsaimniecību – vispirms bija jānozāģē koki, jālauž celmi, un ar to mazo zemīti jāuzaudzina seši bērni. Pēdējos mūža gados viņš cēla jaunu dzīvojamo ēku, jo līdz tam dzīvoja tādā kā zemnīcā. Kad māja bija gatava, nāca Otrā pasaules kara beigas un Dunikā mēnešiem ilgi bija frontes līnija – turp un atpakaļ gāja vācu un padomju spēki. Māja uzsprāga gaisā un ne tik vien tas, bet dēļus, kas bija gluži labi, kolhozs vectēvam, vecmammai un mātesbrālim atņēma un piesavinājās. Tas tikai viens piemērs, cik daudz latvieši ir zaudējuši.

Vai tamdēļ viņi var atļauties pārākuma smaidu pret citiem, es neesmu droša. Man šķiet, ka latviešu attieksme pret mantu un bagātību ir tikpat dažāda kā citiem. Tas, ka garīgās vērtības ir augstākas par laicīgām, to skandina daudzi avoti un visiem var tikai piekrist.”

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.