Zenta Mauriņa: Kādai jābūt cilvēka dvēselei, lai tā spētu sevī uzņemt prieku? Kādi ir prieka bagātas dzīves priekšnoteikumi, dzīves, par kuru mēs pēdējā mirklī neteiktu: velti, viss bija velti! (..) Pirmkārt, dvēselei jābūt modrai. Reiz pie katra loga pieklauvē laime, bet, kas kluso klauvējienu nedzird, palaidis garām savas dzīves lielāko stundu. (..) Otrkārt, dvēselei jābūt drosmīgai. Ir grūtāk saķert prieka putnu, nekā ļauties sāpju plūsmai. Sāpes – tās mūsu dzīves visreālākā sastāvdaļa, kas mūs pavada arī pret mūsu gribu, bet prieks mums pašiem jārada. Dzīves krusts mums tiek uzlikts, bet prieka puķe jādēstī mūsu dārzā vai arī jāstaigā tāli ceļi, lai to uzmeklētu. Parasti tā zied stāvā nogāzē, un tikai bezbailīga roka to var noplūkt.

Treškārt, tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru priekšlaicīgi uzplēš, nekad nepieredzēs tās pilna plaukuma. Dažs labs aiz tumsas aiziet bojā stundu priekš saules lēkta, dažs – aiz ziemas aukstuma. (..) Ceturtais bauslis sakņojas labvēlībā pret cilvēkiem, dzīvniekiem un lietām. Iekšķīgi brīvais, kas pats savā gaismā mīt, pazīst šo kluso starošanu, ko aizdedzinājusi nevis debesu saule, bet paša sirds.

"Daudzi, kas Zentu Mauriņu ne mīl, ne cienī, ir teikuši, ka viņa savos darbos par daudz dziļu slīgst pašnožēlā, viņai ir uzspēlēts patētiskums. Bieži lasot viņas darbus, centos izlasīt, kādi vien bija pieejami, mazliet kā psiholoģei radās iespaids, ka ir zināma pašnožēlas nots viņas darbos skan cauri," min Vaira Vīķe-Freiberga.

"Tad pienāca kāds Lieldienu laiks un mēs braucām pie radinieces Freiburgā, un pa ceļam apciemojām Zentu Mauriņu.

Es sastapu sievieti, kas mani pārsteidza ar savu saulaino smaidu, ar savu raito un atraisīto valodu, ar savu mīlīgumu.

Sirds sāp par vienu fotogrāfiju, kur vīrs mūs nofotografēja. Es pietupos Mauriņai pie ratiņkrēsla un viņa man aplika roku ap pleciem, man tas šķita simbolisks kā svētības žests.

Ja Zenta Mauriņa ir mani apkampusi, esmu kā iesvētīta, varu justies citādi, kā runātājā publikas priekšā. Viņa vienmēr man bijis kā ideāls. Bet viņu nekad neesmu dzirdējusi publiski runājam.

Man ir jautāts, pēc kā politikā esmu mēģinājusi modelēties. Es nevarēju modelēties pēc Mauriņas kā runātājā, nekad nebiju viņu dzirdējusi, tikai rakstu lasījusi. Bet doma, ka tāda lieta pastāv, mani iedvesmoja.

Viņa bija pasteidzoši gaišs un saulains cilvēks. Viņai nelaiķis vīrs bija iekārtojis nobrauktuvi, kur viņa vēl varēja iebraukt dārzā, viņa vēl priecājās par puķēm. Protams, ka ikdiena viņai bija ar sāpēm saistīta, bet daudziem ļaudīm ir jādzīvo ar hroniskām sāpēm lielākā vai vai mazākā mērā.

Te bija īpatnējs kontrasts. Viņai bija istaba, pilna ar ziediem, ko viņas apbrīnotāji viņai sūtīja. Viņa uzlika savas mīļākās plates un mēs klausījāmies viņas mīļāko mūziku.

Veids, kā viņa mūziku izbaudīju, varēja redzēt, ka tas ir patiesi, dziļi un dvēseliski. Tas ne bija uzspēlēts, tas nebija falšs, tas bija īsts."

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.